Jauna atklāsme...
Ko tik skumji paliek, iekāpjot trolejbusā?
Jā, visi cilvēki kā cilvēki, visi.
Tik kādam sejā var redzēt rūpes, sāpes, nesaprašanu...un neko.
Tik kāda seja kādu atgādina, un sirdī iedzeļ aizmigusi sāpe.
Gribas samīļot, gribas palīdzēt.
Bet ko Tu - svešs cilvēks sniegsi kādam daļu mīlestības?
Citi nesapratīs, citi nosodīs un tas, kam sniegsi, samulsīs.
Tik domās vari veltīt visu labo, izturību, spēku, saprātu.
Pašas atmiņas gribas noslēpt atpakaļ saldajā miegā.
Izliet asaru, tā lai neviens neredz.
Un lūgties, lai cilvēkiem labi klājas, kam tas visvairāk vajadzīgs.
Lai visi kļūst par cilvēkiem, un viens otru atbalsta.
Mums visiem jāatceras, ka mēs katrs esam ar savu personību.
Vienalga vai kāds šķībs, vai kāds domā savādāk vai kāds nemaz nezin vai domā.
Ir jāmēģina saprast, nepagriezt muguru un dažkārt nedarīt neko lieku.
Lai cilvēks dzīvo, kaut vai tikai ar sevi, bet galvenais lai dzīvo.
Dzīve ir ļauna, bet mums katram ir dota iespēja to izdzīvot un padarīt katram savu dzīvi tādu, kādu mēs to paši vēlamies, vismaz censties...galvenais nepakrist un nepalikt lejā, piecelties, elpot un dzīvot, nevis izdzīvot.
