Hey! Šodien uznāca iedvesma un, kā jau redzat, uzrakstīju vairākas daļas.
Redzēju, ka veikalā ienāk puisis, kurš man patīk. Viņam blakus bija vecāka sieviete, nodomāju, ka tā noteikti ir viņa mamma. Kaut gan viņa izskatījās tik labi, ka varēja būt arī māsa. Sāku sekot ar acīm viņam, līdz viņš pazuda aiz veikala plauktiem. Pateicu mammai, ka aiziešu apskatīties dažas lietas. Slēpos aiz plauktiem un novēroju puisi. No malas tas varēja izskatīties bērnišķīgi, pat dīvaini, bet tajā brīdī man bija vienalga ko par mani domā citi. Nu labi, patiesībā man bija vienalga visu laiku. Redzēju kā viņi nostājās un pētīja produktus. Izdomāju, ka jāriskē un jānoiet garām. Sņēmos, iztaisnoju mugur, ievilku elpu un devos. Tajā brīdī atcerējos, ka varbūt neizskatos tik skaisti, cik man gribētos, bet tas netraucēja īstenot manu plānu. Gāju viņiem lēni garām. Apstājos pie tā paša plaukta, bet drīz vien devis prom. Kad sāku iet prom, puisi paskatījās uz mani un pasmaidīja. Tajā brīdī biju ļoti apmulsusi, bet tomēr pasmaidīju viņam pretī. Tad gan cik ātri vien varēju, pazudu no viņa acīm un atviegloti uzelpoju. Sameklēju mammu un turpinājām iepirkties.
Tuvojāmies jau iepirkšanās beigām, kad ieraudzīju, ka smukais puisis ar mammu stāv rindā pie kases. Sapratu, ka vajadzētu nostāties aiz viņiem. Vilku mammu aiz rokas un teicu, ka pietiek iepirkties un jāiet maksāt. Tas nebija viegli, bet tomēr aizvilku mammu un nostājāmies viņiem aiz muguras. Kamēr ņēmu produktus ārā no ratiem, skatījos uz puisi. Viņam atkal bija superforšs apģērbs. Tieši tāds, kā man patīk puišiem. Mati bija izspūruši un nedaudz slapji, jo ārā lija lietus. Iedomājos, ka noteikti arī mani mati neizskatījās pārāk labi, bet tas nekas, jo mums abiem vienāda situācija. Arī ārā no veikala gājām aiz viņiem. Ar pirkumiem devāmies uz mašīnu, lietus jau vairs nelija.
Aizbraucām ar mammu mājās. Man sāka gribēties ēst, jo bija vakariņu laiks. Mamma ieteica, lai izcepu pankūkas. Viņa pa to laiku turpinās kārtot daudzos dokumentus darbam. Uztaisīju pankūku mīklu un sāku cept. Pēc kāda laiciņa dzirdēju, ka manā istabā zvanīja telefons. Skrēju pēc telefona un zvanītājs bija Emīlija. Es pat nepaspēju neko pateikt, kad viņa jau sāka kliegt :
-Annij, ja tu zinātu kas ar mani ir noticis, tu neticēsi. Ārprāts! Es pati vēl neticu! Tu nevari iedomāties! Aaaaaaa!!!
-Kas noticis? Runā sakarīgāk? – es atbildēju, jo viņa tikai teica nesakarīgus teikumus un spiedza.
- Uzmini kas man tikko zvanīja?
-Nav ne jausmas. – es tiešām nevarēju iedomāties, jo viņai varēja zvanīt jebkurš.
-Nu bet uzmini! Uzmini!
