Pamodos, jo zvanīja modinātājs. Pusaizmigusi nospiedu, gribējās pagulēt vēl, bet zināju, ka nedrīkst. Man šajā ziņā vienmēr ir bijusi tā apziņa, ka ja atlikšu, tad nepaspēšu sataisīties un nokavēšu skolu. Piecēlos gultā sēdus un paskatījos ārā pa logu. Kārtējā saulainā pavasara diena. Prātā ienāca doma, ka beidzot ir piektdiena. Piegāju pie spoguļa un man ļooti nepatika skats, kuru ieraudzīju. Kā jau katru rītu, izskatījos šausmīgi. Pēc ilgām pūlēm sāku izskatīties pēc cilvēka. Gāju uz virtuvi un mamma mani uzrunāja:
-Labrīt!
-Labrīt! - es atbildēju.
Uzsmērēju sev sviestmaizes un sāku tās gardi notiesāt.
-Tev šodien daudz stundas? - mamma prasīja.
-Nē, tikai dažas konsultācijas.
-Tad jau ātrāk tiksi mājās. Varēsi man palīdzēt.
-Labi. - nopūtos, jo šis teikums mani vairs neiepriecināja.
Paēdu un gāju atpakaļ uz savu istabu. Iztīrīju zobus un iztaisnoju matus. Dažreiz jūtos kā caca, kad katru dienu taisnoju matus. Bet es nevaru dzīvot bez matu taisnošanas, jo tie izskatās briesmīgi. Apģērbos un paskatījos uz sevi vēl pēdējo reizi spogulī, lai pārliecinātos, ka izskatos labi un izgāju no istabas. Pa ceļam atsveicinājos no mammas un devos uz skolu. Skola bija netālu no manām mājām, 10 min. ilgā gājienā.
Iegāju skolā, kurā nebija nekāda prieka ieiet. Man nepatīk skola, kā jau visiem.
Pirmā bija angļu valodas konsultācija. Mums ir ļoti jauka skolotāja, tāpēc īpašas pretenzijas arī pret pašu angļu valodu man nav. Stundā daudz ko darījām un rakstījām. Noskanēja zvans un visi gāja ārā no klases.
Nākamā stunda bija matemātika, kura man ļoti nepatika. Skolotāja stāstīja par kādu tēmu, kuru bijām mācījušies pirms pāris gadiem un daudzi to bija aizmirsuši. Un, protams, mani, kas gandrīz neko nesaprot no matemātikas, izsauca pie tāfeles. Kad izdzirdēju savu vārdu, sāku uztraukties. Sapratu, ka nemāku izrēķināt šo uzdevumu, bet piecēlos un ar trīcošām rokām devos pie tāfeles. Stāvēju kā pilnīga muļķe un skatījos uz cipariem. Skolotāja neapmierināta sāka pacelt balsi. No aizmugures dzirdēju, ka man teica priekšā kā jārēķina, bet neko nesapratu. Galīgi sarkana apsēdos solā un priecājos, ka uzdevumu pabeigs rēķināt mans klasesbiedrs. Noskanēja zvans un es nodomāju, ka šī bija drausmīga stunda.
Pēdējā stunda bija vēsture. Skolotāja jau atkal stāstīja kaut ko neinteresantu un nesaprotamu. Bija tik garlaicīgi, ka sāka nākt miegs. Varbūt miegs nāca arī tāpēc, ka klasē bija ļoti karsts. Skatījos ārā pa logu un atcerējos par skaisto puisi, kuru vakar redzēju uz ielas. Un atkal jau mani mocīja domas par viņu.
Pēc stundām devos mājās. Tuvojoties mājām atcerējos, ka mājās kaut kas būs jādara. Iegāju pa durvīm un redzēju, ka mamma bija atstājusi zīmīti ar darāmajiem darbiem, kamēr pati bija aizbraukusi uz darbu. Noliku somu savā istabā un ķēros klāt.
Izsūcu grīdsegu, pabaroju kaķi, kurš jau mani gaidīja mājās ar skaļu ņaudēšanu. Nedaudz piekārtoju istabu, noslaucīju putekļus. Un tas arī bija viss. Biju domājusi, ka tiešām būs daudz darba, bet nebija tik traki. Vēl tikai jāaiziet līdz veikalam.
Aizgāju uz savu istabu un domāju ko varētu uzvilkt, lai nebūtu tik karsti. Uzvilku baltu maxi kleitu ar zilām puķēm apakšā un melnas balerīnkurpītes. Piezvanīju savai draudzenei Emīlijai, kura dzīvo man kaimiņos. Viņa bija man vienīgā un labākā draudzene. Vienu gadu vecāka par mani. Draudzējamies jau kādus 5 gadus. Visur ejam kopā un visu darām kopā. Esam divas blondīnes, kuras ir gandrīz nešķiramas. Daudzi mūs pat uzskata par māsām.
Emīlija atnāca pie manis un es izgāju ārā no mājas, lai abas dotos uz pilsētu. Sākām smieties, jo abas bijām uzvilkušas garās kleitas. Viņa uzriez man teica :
-Man tev ir daudz ko stāstīt.
