-Kur tu esi? Kāpēc bez paskaidrojumiem kaut kur aizgāji?
-Piedod, mammu. Esmu pie Daniela. Tev kaut ko vajag?
-Nē, labi, ka vismaz zinu kur esi.
-Tad varu palikt tepat?
-Jā, protams, kad būsi mājās?
-Kad man būtu jābūt?
-Nu atnāc vismaz paēst.
-Labi.
Daniels prasīja:
-Ko viņa teica?
-Neko, vienkārši gribēja zināt kur esmu.
-Mēs varēsim pavadīt visu dienu kopā?
-Visu jau laikam nē. Uz kādu brītiņu aizskriešu mājās.
-Nu labi.
Mēs izdomājām, ka gribam aiziet pastaigāties. Aizgājām līdz pilsētas centram, līdz upei, kura tecēja cauri mūsu pilsētai. Apsēdāmies upes malā un vērojām ūdeni. Man tas likās tīri interesanti, jo man patīk daba, bet Danielam likās pārāk garlaicīgi. Viņš teica, ka jāiet atpakaļ uz mājām. Bet ārā bija tik labs laiks, ka es nemaz negribēju sēdēt telpās. Tā arī mēs nevarējām vienoties. Viņš mani pēkšņi paņēma pie rokas, piecēla no zemes un vilka uz ūdens pusi. Es sāku pretoties, bet viņš bija spēcīgāks un ievilka mani ūdenī. Tā kā ūdens bija silts, tad priecājos, jo šajā karstajā dienā tas bija tas, kas vajadzīgs. Abi šļakstījāmies un smējāmies. Es izskrēju krastā, jo biju galīgi slapja.
-Un kā mēs tagad šādi tiksim mājās? Esam taču slapji un izskatāmies pēc slapjām žurkām. – es smejoties teicu.
-Man gan neliekas, ka tu izskaties pēc slapjas žurkas, tieši otrādi- tu izskaties forši.
-Bet padomā ko par mums padomās citi cilvēki?
-Lai viņi domā ko grib. Man ir vienalga ko viņi par mums domā.
Man šie vārdi likās dīvaini un nepieņemami, jo mani vienmēr ir uztraucis tas, ko citi par mani domā. Bet ja biju kopā ar Danielu, tad varbūt tiešām visu var paciest.
Man zvanīja Emīlija, bet pateicu viņai, ka tagad nevaru runāt. Man bija pārāk jautri kopā ar Danielu, lai to izbojātu telefonsarunas.
Mēs pusi dienas pavadījām staigājot apkārt. Pēcpusdienā, ejot pie Daniela, domāju, ka jāaiziet pie mammas. Sniedzu Danielam atvadu skūpstu, iegāju mājā un viņš devās uz savām mājām.
Aizgāju mājās, paēdu, parunāju ar mammu. Izrunājām visu notikušo un tagad viss bija labi.
Vakarā atkal aizgāju pie Daniela. Mēs nedaudz pasēdējām pie datora, uztaisījām ēst. Tad kāds zvanīja pie durvīm. Es nobijos un teicu:
-Bet tu taču teici, ka tava mamma aizbrauca.
-Jā, tā ir. Ej augšā uz manu istabu, ja nu kas. Es apskatīšos kas tur ir.
Es neaizgāju līdz viņa istabai, jo gribēju redzēt, kas pie viņa atnācis, tāpēc paliku uz trepēm. Redzēju, ka viņš atver durvis un tur stāvēja kāda nepazīstama meitene, viņa izskatījās piedzērusies:
-Čau, mīļais.
-Ko tu te dari?
-Dzirdēju, ka tu te pārvācies, atbraucu ciemos. Vai neaicināsi mani iekšā?
-Beidz, tu esi galīgi piedzērusies. Ej, lūdzu, prom.
-Es tikai nedaudz iedzēru. Kāpēc tu pret mani tā izturies?
-Tāpēc, ka man ir jauna dzīve. Un kurš tev vispār pateica, ka es uz kādu laiku dzīvošu te?
-Man pateica tavs draugs. Tu šeit dzīvosi tikai kādu laiku? Tu atkal pārvāksies? – meitene skaļi sāka kliegt.
-Beidz, nekliedz! Jā, es pēc pāris nedēļām atkal braukšu prom. – Daniels teica jau klusākā balsī.
-Labi, ja negribi, tad iešu prom. – meitene izkalusījās aizvainota.
-Labi, ej gan.
Dzirdētais mani satrieca. Viņš brauks prom? Un man neko nav teicis? Es nespēju to aptvert. Kad Daniels bija no viņas ticis prom, nāca mani meklēt. Es paslēpos aiz sienas, it kā nebūtu vērojusi viņu sarunu. Viņš atnāca pie manis un teica:
-Nu, varbūt paskatīsimies filmu?
-Es vispirms gribētu zināt kas tā tāda bija?
-Tu redzēji? Mana bijusī draudzene. Kāds viņai pateicis kur esmu un atbraukusi šurp. Neuztraucies, viņa vairs mūs netraucēs. – viņš pateica un noskūpstīja mani.
-Tevi bieži apciemo bijušās draudzenes?
-Nē, ko tu? Viņa laikam nespēj mani aizmirst. Es negribu par viņu runāt, tā ir pagātne.
-Un kāpēc man neteici, ka atkal pārvāksies?
-Ak, es negribēju, lai tu uztraucies. Es tev to būtu pateicis vēlāk.
-Ja tu to būtu pateicis tagad, arī nekas nebūtu noticis.
-Es domāju, ka tad tu ar mani vairs negribēsi runāt.
-Jau tagad negribu. Bet kāpēc tu atkal pārvāksies?
-Mamma grib pārvākties pie jaunā drauga uz citu pilsētu. Annij, tici man, es nemaz, nemaz negribu braukt prom, gribu palikt pie tevis, bet es tur neko nevaru darīt. Mamma to pateica tikai pirms pāris dienām, kad brauca ceļojumā. Es saprotīšu, ja tagad vairs negribēsi ar mani tikties.
-Es tev ticu. – ar asarām acīs teicu un viņš mani noskūpstīja.
-Tad varbūt pavadīsim šīs pēdējās nedēļas kopā? – es jautāju.
-Nopietni? Es par to ļoti priecātos.
-Protams, ka nopietni, es ļoti gribu.
