http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pirma-simpatija-19/712750
Ir pagājusi vesela nedēļa kopš manu vecāku bērēm.
Sanijai es teicu, ka vecāki ir ceļojumā.Bet viņa tam netic. Laikam būs jāpasaka, ka vecāki ir debesīs.
-Kad tetis ar mammu būs atpakaļ no ceļojuma?-Sanija ieskrēja manā istabā un vaicāja.
-Apsēdies.-Es teicu un pasitu pa brīvu vietu ar roku.
Sanija ierāpās man klēpi,bet es sapratu, ka man priekšā ir grūta saruna.
-Sanij, mammu un tētis devās uz debesīm.-
-Kas ir debesis?-Sanija ar interesi jautāja.
-Debesis ir dieva majas.-
-Tad kāpēc tur devās mamiņa un tētiņš?-Viņa jautāja.
-Dieviņš viņus paņēma pie sevis.-Man pār vaigu nobira asara.
-Kad viņi būs mājās? Man viņi pietrūkst.-Viņai arī pār vaigu nobira asara.
-Sanij. . . Viņi nepārnāks.-Es maigā balsī teicu.
-Kapēc?-Viņai par vaidziņiem sāka birt aizvien vairāk asaras.
-Es nemāku tev izskaidrot. Bet viņi sēž un mākonīša un vēro mūs.-Es vārgi pasmaidīju.
-Bet ko mēs darīsim?-Viņa man jautāja.
-Mēs izvāksimies no šīs mājas un dzīvosim pie omes.-
-Es tevi mīlu.-Viņa man klusām iečukstēja ausī.
-Es tevi arī.- Es tikpat klusu nočukstēju.
*Pēc divām nedēļām*
Es ar Saniju dzīvoju pie omes. Mūsu maju,mēs pārdevām un naudu ielikām bankā.Sanija un es, mēs esam samierinājušās ar to, ka mūsu vecāki neatnāks majās .
Kristaps mūs katru dienu apciemo.
Es priecājo, ka man ir Kristaps viņš man palīdz tikt vecāku nāvei pāri. Ja viņš nebūtu, es būtu mirusi. Viņš izglāba manu dzīvību. Es viņu ļoti mīlu. Un es zinu, ka viņš mani arī.
Viņš man palīdzēja saprast ko es talak darīšu.
Kad man būs astoņpatsmit es adoptēšu Saniju un mēs brauksim uz Angliju dzīvot. Es ceru, ka omei nebūs iebildumu, jo es vairs nevaru dzīvot šeit, šājā pilsēta. Jop katra ieliņa, katra vieta man adgādina par viņiem.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pirma-simpatija-21/714169
