Spoki! Čau. Es te biju solījusi piektdien (17.05.2013.) ievietot 1-2 nodaļām, bet... (jā, atkal BET!) ... dators nolēma nomirt. Vispār cietais disks. Viss praktiski ir pa vējiem, bet ... (tagad labajā nozīmē bet) man paveicās, ka tētis man failus atgūs tikai šonedēļ. Vismaz centīsies. Un ja neizdosies, tad lūdzu piedodiet! Man vispār stāsts būtu pēdējā vietā, jo tur man bija ZPD. Un nākamgad man atkal vajadzēs visu šo materiālu. 
man ir tik skumji. Sēžu pašlaik pie vecāku datora, bet tagad mācību dēļ. ;/
Gaidiet manu atgriešanos. Es vēlreiz pacelšu šo stāstu, ja man būs atgriezti faili!!!
Pacelts 2x
Mani faili ir back!!!!
9.nodaļa
Spēle...
Tumšs. Nevienas skaņas. Esmu viena šajā tumsā. Viena pati, bez neviena. Pēkšņi es sāku skriet. Es nespēju kontrolēt vairs sevi. Vismaz savas kājas. Es skrienu bez apstājas. Es skrienu kaut kam melnam pretī. Es jūtos kā laboratorijas žurka, kurai jāšķērso vairāki labirinti, lai tiktu līdz savam mērķim – sieram. Es veicu straujus pagriezienus. Manas acis aizslīd līdz manām rokām. Tās ir... Tās ir... briesmīgas. Manas rokās ir saskrāpētas un sagraizītas vairākās mazās, lielās rētās. No dažām rātām pulsē asinis un... tārpi(!). Bet mani nagi... tie ir tik gari, ka pieskaras zemei. Zemei paliek švīkas no maniem nagiem. Švīkas, kas paliek pēc manis, izlaiž kādu pretīgu sarkanu šķidrumu. Jūtu atkal ierasto metālisko smārdu. Tā dzeļ manas nāsis, bet es cenšos pretoties šai drausmīgajai smaržai. Tomēr... smārds mani uzveic, un es vairs neko nejūtu... Es atkal paceļu skatu uz priekšu. Esmu kā ierasti savos iepriekšējos murgos. Esmu atkal kāda bezdibenī, kurā ir tunelis ar gaišu gaismu. Es skrienu pretī gaismai. Es skrienu. Skrienu... Man galvā iešaujas doma, kā būtu ja es sevi pati nogalinātu sapnī. Bet tad jūtu nepārspējamas, dzeļošas sāpes sev it visur. Es jūtos tā, ka mani kāds ceptu uz miesta. Visas rētas deg. Es šausmās kliedzu. Es kliedzu un skrienu. Līdz mana balss aizkrīt. Es nespēju ne saost, ne parunāt. Kas nākamais – dzirde? Un es nekļūdījos...
Skrienot vēl joprojām līdz savam sieram, tfu, tunelim, es redzu pa malām savus mīļos. Visi mīļie, kuri nomira nelaimīgās nāves. Arī redzu nevainīgus cilvēkus. Esmu viņu nāve. Sākumā viņi nedara neko, līdz... Plati atvērtās mutes dziedāja savu mūziku, kura manām ausīm nebija mūzika. Tā bija tik griezoša, ka to var salīdzināt ar garu nagu skrāpēšanu pret tāfeli. Tomēr tas bija trakāk par tāfeles skrāpēšanu. Es labāk klausos tāfeles skrāpējošajā un griezošajā skaņa nekā šai. To vēl var salīdzināt ar telefonu zvaniem. Katram ar mums ir gadījies, kad kādam zvanam, un pēkšņi pīkstienu starpā, pirms sazvanām kādu, veidojas drausmīga griezoša skaņa - no kā mēs arī nobīstamies... Esmu to piedzīvojusi trīsreiz. Nav patīkami. Liekas, kāds tevi apsūdz savas elles grēkos. Tomēr tagad es tā jutos. Es jutos vainīga. Šīs griezošās skaņas bija tik griezīgas, ka, man šķiet, mana bungādiņa pārplīsa. Es jutu, kā gar ausi tek kaut kas silts. Tomēr pārplīsa bungādiņa. Tomēr ar to viņiem nepietika. Es pakāpeniski neko nedzirdēju. Es kļuvu kurla. Es neko nespēju saost, es kļuvu mēma un kurla. Es jutos kā nekam nevajadzīga. Jutos kā tie nabaga mazuļi, kas piedzimst, ar kādu kaiti, kas traucē attīstīt kādu maņu. Nē, es viņus neapsmēju. Man vienmēr nāk raudiens, par kādu šādu bērnu. Man pat rodas necieņa pret vecākiem, kuri viņus pamet. Ja es varētu, es viņus visus izglābtu no nelaimīgās dzīves... Bet es pati esmu neveiksmīgā situācijā. Protams, savā murgā. Bet kas zina, varbūt tagad tur, kur es gulēju gultā, galinu sevi pakāpeniski... Pati sevi duru ārā bungādiņas. Kas zina? Jo mani kontrolē kāds cits. Ne es...
Cerot, ka mocības beidzas, es kļuvu kā maza sešgadīga meitene, kas cer uz brīnumiem. Pēc visa ko piedzīvojusi esmu, es neticu vairs brīnumiem. Bet šoreiz, es cerēju, ka kāds mani glābs. Bet... nekā. Es skrienu pretī joprojām tai nolāpītajai gaismai. Gaisma, kuru es nekad nesasniegšu. Es lūdzos, bet es nespēju. Esmu mēma... Kad pēkšņi...
Vairāki asi cirtieni tiek triekti pret manu ķermeni. Viņi, mani mīļie, mani cenšas nogalināt. Viņi ir tādi paši monstri kā es. Es kliedzu, bet skaņas nekādas. Es mēmi kliedzu. Es jūtos kā agonijā, bet es nespēju sačokuroties kamolā un kliegt no sāpēm. Nē, mani kāds kontrolē. Un es visu paciešu, ļaujot asarām birt pāri manai sejai. Sāpes – tās bija vienīgās ko spēju just. Un vēl redze. Cik ilgi vēl es redzēšu savā murgā? Es nezinu. Atbildi zina viņi. Viņi – tie nolāpītie dēmoni, kas mēģina man kaut ko ieriebt...
Es skrienu pretī tunelim, kuru es nekad nesasniegšu. Nekad... Tāpat kā es sava dzīvē neko nesasniegšu. Es vēlos izkliegt ‘nogaliniet mani!’, kad jūtu vieglu zibsni galvā. Es zaudēju samaņu. Es krītu lejā bezdibenī. Krītot es spēcīgi atdauzos pret ledus auksto zemi. Jūtu, kā siltās tērcītes – asinis - mani silda...
Es pamostos. Esmu savā iemīļotajā vietā. Tumšajā bezdibenī. Man priekšā stāv visi mīļi. Viņi vēro mani ar naidu. Tomēr es tālāk redzu divus briesmīgus stāvus. Tie ir... dēmoni... Viņa. Un viņš. Viņam smaids ir pārāk laimīgs. Laikam patīk manas ciešanas. Viņa visu vēro bez emocijām. Kādreiz viņai patika kā es mokos, bet tagad? Viņa visu novēru bez mazākās nožēlas. Mani satver mani mīļie, mirušie. Viņi ved mani pie Viņiem. Es ar naidu skatos uz abiem. Viņa vēro mani. Kad tieku pievesta pietiekoši tuvu, viņa klusu izelpo smagnēji savu elpu. „Piedod...” bija pēdējie vārdi ko spēju izlasīt, jo... Viņš atvēzējās ar nagiem un izdūra manas acis... Es tiku nomesta kā lupatu lelle zemē. Es vairs neko nedzirdēju, neredzēju, nesaodu un nerunāju. Palikusi vēl tauste. Un spēja just. Es skaitīju. Es sava prātā skaitīju, cik ilgi man atlicis dzīvot. Jutu vairākus dūrienus kājas. Man no acīm lija asiņainas asaras. Es mēmi plātīju muti, cenšoties savas sāpes izkliegt. Es centos sadzirdēt viņu nolāpītos smieklus un apvainojumus, ka esmu nāve. Es vēlējos pēc iespējas ātrāk nomirt. Es vēlējos, lai viss beidzas. Viņi durstīja manas rokas. Es vairs neko nejutu. Es kļuvu arvien bezjūtīgāka. Tikai sirds puksti bija dzirdami. Puk... Puk... Puk... Tie bija lēni un klusi. Sāpes un klusie, lēnie sirdspuksti. Es jutu – kā tiek sadurtas visas malas, izņemot vēderu un sirdi. Jutu vieglus glāstus pār vēderu. Es vēlējos kliegt ‘ Nē, ne tikai mazuli! Nē!’... Bet esmu mēma... Jutu, ka glāsti pazūd. Es sāku raudāt arvien vairāk. Asaras sajaucās ar asinīm. Un tad notika tas... Spēcīgs trieciens... gan... vēderā, gan... sirdī. Sirds puksti klusām pazuda. Es pazudu. Jutu tikai vēl pēdējo. Kā tie izrauti garie nagi ārā no manas sirds un vēdera. Es zudu tumsā. Es kritu kaut kur, bet prom no tās vietas. Manas asaras sajaucās ar asinīm, kuras arī bija pēdējā liecība vēl par manis pastāvēšanu. Līdz sajutu spēcīgu triecienu zem sevis...
Jūtas un emocijas plūda prom. Sirds puksti pazuda. Ka filma, paskrēja garām visa mana dzīve. Pēdējais, kas man parādījās filmiņa beigās, mana atkal apvienošanās ar ģimeni... Ardievu visi. Es aizeju...
...
Krā, Krā... Kraukļi dzied savu dziesmu. Es bailēs vien nodrebu, jo šīs skaņas nav patīkamas. Es cenšos piecelties. Es pieceļos, bet... Man nav nekā vairs. Jūtos kā zombijs, kam nav ne vēdera dobuma, ne sirds, kas spētu pukstēt. Kas man vēl bija, laikam smadzenes. Dzirdēju smieklus. Griezīgi, kaitinoši smiekli. Dzirde atgriezusies. „Patīk spēles sākums?!”. Es nepiekrītoši pakratu galvu. Es nespēju runāt. Es spēju vien izdvest klusu ņurdēšanu. Dzirdu atkal smieklus. „Spēle. Pilnmēness – skrējiens pretī bezdibenim. Var sākties! Tagad tu cietīsi par to ko izdarīji!!!” Atkal vainas sajūta. Kāpēc es? Kāpēc ne kāds cits ciestu šo lāstu? Klusi noņurdu un paķeru to ko sajūtu pa rokai, ko triecu pret sevi. Es krītu. Trieciens bija smags un sāpīgs, bet vērts, lai murgs beigtos...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pilnmeness-10nodala-ieskats/646560
