Pilnmēness 19.nodaļa beigas!5

19.nodaļa

Laimīgas beigas.

Es grasījos domās sasaukt dēmoni, kad spēcīgs sitiens mani apdullināja. Es kritu un paliku bezsamaņā…

***

Es viņai iesitu. Es rīkojos nežēlīgi, bet tā būs labāk. Brālis ir aizņemts plānojot ko vēl viņai nodarīt. Es tikmēr izmantoju iespēju. Elza lūdza, lai izdaru tā. Es ieliku papīra lapiņu rokā. Tur būs viss atrisinā - jums dzīvei. Viss ir tagad viņas rokās… Es atgriezos uzreiz pēc tam pie brāļa.

- Viņa ir bezsamaņā? Kā tā?

- Viņa pārbijās un nokrita aiz bailēm.

- Labi… Rīkosimies pirms viņa pamostas. – pasmaidījis, viņš devās pildīt savu ieplānoto.

Es pamāju un sekoju brālim.

***

Es atveru acis. Es ievēroju, ka neesmu turp, kur biju. Esmu atkal cita laukumā. Citā telpā… Es cēlos kājās. Jutu kaut ko sev rokās. Pacēlusi savu roku, es atvēru plauksta sažmiegto lapiņu. Es izlasu tās saturu. Jāsaka paldies Elzai un dēmonam! Izpētu apkārtni. Esmu iesprostota kaut kādā traukā. Esmu stikla traukā. Un ārpus stikla trauka plešas kaut kas bezgalīgi melns. Saprotams, ka tas ir bezdibenis. Tukšā, tumšā telpa. Bez dzīvības. Es notupos. Atspiedusies pret stiklu vēroju vienu punktu. Izmantot man doto iespēju… Dzīvot vai nē? Es labprātīgi dzīvotu, bet man būs tāpat nākotnē jāpiedzīvo ciešanas… Dzirdu smieklus. Paskatos tur, no kurienes nāk skaņa. Dēmoni…

- Sveika, zaķīt! – ar ļaunu smaidu, viņš tuvojās. – Kā gulēji?

- Kāda starpība…

- Vispār vairs nekādas. Nu, gatava savām mokām?

- Nē…

- Ha, man neinteresē, ko tu gribi! Pilnmēness – mana iespēja. „PABEIDZ!” – skrējiens pretī bezdibenim…

- Ir tikai dzīves smagākais posms pirms mirsti… - noteikusi šo, dēmons iepleta acis.

- Kā… Kā tu zināji turpinājumu?! – es savilku seju smaidā.

- Esmu brīva… Laid! – to noteikusi, dēmons sāka sadrūmt kā putekļi. Dēmons – viņa – kas man palīdzēja, arī pazuda.

- Ardievu Ieva…

- Es nevēlējos, lai tu mirsti! – es centos saķert viņu.

- 10 minūtes… Pamosties! Un neuztraucies par mani. Esmu to pelnījusi… - pēdējo reizi redzēju viņas laipnu smaidu.

Viņas brālis izgaisa līdz ar viņu. Putekļu mākonis mani veda uz tuneli. Es skrēju. Es skrēju pretī gaismai. Man jau likās, ka nekas nav beidzies, kad… Es sasniedzu gaismu…

***

Es atveru acis. Es izpētu palātu. Palātā ir mamma, tētis, Renārs, brālis, viņā sieva, Aleksandrs, Elza, sveša sieviete un ārsti. Es paskatos, ko grasās darīt viens ārsts. Viņš grasās atslēgt mani no sistēmām.

- Nē! – es iekliedzos. Ārsti paskatījās uz mani.

- Jūs… Jūs pamodāties… Labi… Es Jūs pārbaudīšu. – noteicis ārsts, viņš sāka pārbaudi.

Veicis pārbaudi, ārsts paziņoja, ka mans stāvoklis ir lielisks. Rīt es varēšu atgriezties mājās. Līdzko ārsts izgāja no palātas, man pieskrēja klāt mamma un tētis.

- Ieva! Ieva! Tu dzīvosi! Meitiņ… - mamma mani bučoja. Tēvs bija blakus un apskāvis mani un iedevis vienu slapju buču uz vaiga. Kad svešā sieviete ieklepojās.

- Kas jūs būtu? – es laipni jautāju.

- Ak! Tu nemaz mani neatceries! Piedod. Esmu tava īstā māte.

- Mammu? – es apjukusi apskatījos te uz mammu, te uz bioloģisko māti. Papētot sievieti tuvāk, manīju, ka mums ir līdzība.

- Jā, Ieviņ, viņa ir tava mamma. – mamma skumji noteica. Es nezināju ko teikt…

Es paskatījos uz pārējiem. Visiem bija redzamas vairākas emocijas. Prieks, laime, lepnums un visbeidzot arī skumjas. Paskatījos uz īsto māti. Gribot negribot, man tika dota smaga izvēle…

19.nodaļa.

Skumjās beigas.

Es grasījos domās sasaukt dēmoni, kad spēcīgs sitiens mani apdullināja. Es kritu un paliku bezsamaņā…

***

Es viņai iesitu. Es rīkojos nežēlīgi, bet tā būs labāk. Brālis ir aizņemts plānojot ko vēl viņai nodarīt. Es tikmēr izmantoju iespēju. Elza lūdza, lai izdaru tā. Es ieliku papīra lapiņu rokā. Tur būs viss atrisinā - jums dzīvei. Viss ir tagad viņas rokās… Es atgriezos uzreiz pēc tam pie brāļa.

- Viņa ir bezsamaņā? Kā tā?

- Viņa pārbijās un nokrita aiz bailēm.

- Labi… Rīkosimies pirms viņa pamostas. – pasmaidījis, viņš devās pildīt savu ieplānoto.

Es pamāju un sekoju brālim.

***

Es atveru acis. Es ievēroju, ka neesmu turp, kur biju. Esmu atkal cita laukumā. Citā telpā… Es cēlos kājās. Jutu kaut ko sev rokās. Pacēlusi savu roku, es atvēru plauksta sažmiegto lapiņu. Es izlasu tās saturu. Jāsaka paldies Elzai un dēmonam! Izpētu apkārtni. Esmu iesprostota kaut kādā traukā. Esmu stikla traukā. Un ārpus stikla trauka plešas kaut kas bezgalīgi melns. Saprotams, ka tas ir bezdibenis. Tukšā, tumšā telpa. Bez dzīvības. Es notupos. Atspiedusies pret stiklu vēroju vienu punktu. Izmantot man doto iespēju… Dzīvot vai nē? Es labprātīgi dzīvotu, bet man būs tāpat nākotnē jāpiedzīvo ciešanas… Dzirdu smieklus. Paskatos tur, no kurienes nāk skaņa. Dēmoni…

- Sveika, zaķīt! – ar ļaunu smaidu, viņš tuvojās. – Kā gulēji?

- Kāda starpība…

- Vispār vairs nekādas. Nu, gatava savām mokām?

- Nē…

- Ha, man neinteresē, ko tu gribi! Pilnmēness – mana iespēja. „PABEIDZ!” – skrējiens pretī bezdibenim…

- Un, kas tālāk? – „Muļķe! Muļķe!” – Nāve?

- Tieši tā. Lēna un mokoša.

- Jauki.

- Bet tas nav viss. Tev līdzi nāks nodevēja. – Viņš ļauni pasmaidīja. Viņa māsa satrūkās.

- Nodevēja? – es jau nojautu par ko iet runa.

- Jā. – sasitis plaukstas, dēmona māsa bija blakus man. – Zini, man negribas tevi nogalināt, mās, bet cilvēki, kas sabojā ģimenes slavu, ir jāmirst!

- Piedod! – es nosaku dēmonam, kas man blakus. – Esmu vainīga, ka tev jāmirst.

- Tu neesi pirmā… - viņa nočukst. Es paskatos neticīgi viņā. – Elza ir pirmais upuris ko palaidu brīvībā… - viņa turpināja čukstēt.

- Par ko čukstat? – viņš nikni jautāja.

- Par to, ka tu esi kretīns! – nikni iesaucos. – Dari to ātri!

- Gaidi! – uzsitis knipi, mūs sāka spiest stikla sienas. – Dzeloņi!

No stikliem parādījās dzeloņi. Tie caurdūra mūsu ādas. Bezdibenī bija dzirdami kliedzieni. Asas sāpes darīja savu. Dēmons, kas atradās man līdzās, nočukstēja „2 minūtes”. Sistēmas drīz atslēgs. Sāpes drīz beigsies. Es paskatījos uz dēmonu. Tas baudā vēroja notiekošo. „Izturam pēdējās minūtes! Tad viņš mirs līdz ar manu ķermeni!” nočukstēju dēmonam. Viņa pamāja.

Dzeloņi dūrās kaulos. Krakšķ. Lūzt mani kauli. Ribas, mugurkauls. Dzirdami krakšķi. Vairāki krakšķi. Sarkanas straumes tecēja no manis un dēmona. Es jau biju saspiesta pie grīdas. „10 sekundes…” Es pasmaidu. Dēmons ārpus stikla pārtrauc smieties. „5.. 4.. 3.. 2.. 1..” Viss. Es jutu vieglu sajūtu. Esmu brīva. Dēmons izgaisa. Bet viņa māsa, saķēra manu roku. „Veiksmi paradīzē!” Un aizvērusi acis, viņa pazuda putekļos. Es jutu kā lidoju. Prom no bezdibeņa. Ak, kāpēc es nepateicu pilno teikumu? Izklepojusi asinis, aizvēru acis un padevos ķermeņa vājumam… Ar pēdējo elpu izsaku pēdējo teikumu „Pilnmēness – skrējiens pretī bezdibenim ir tikai dzīves smagākais posms pirms mirsti…”