- Ko daiļā dāma vēlētos šobrīd? – Dāvis vaicāja pēc tam, kad bija sakopis viesistabu.
- Es ļoti vēlētos ieiet vannā..- iesāku. – taču man būs vajadzīga palīdzība, lai varētu nomazgāties. – nedaudz kautrīgi, bet tajā pašā laikā koķeti sacīju.
- Un tu vēlies, lai tev palīdzētu es? – Dāvis nedaudz pārsteigts vēlējās apstiprināt savas aizdomas.
- Ja vien tev nav iebildumu. – ar smaidu atbildēju. Es zināju, ka viņš būs pietiekami uzmanīgs un maigs, lai man nenodarītu sāpes.
Jautājumu vairāk nebija. Dāvis devās uz vannas istabu, lai sagatavotu nepieciešamo. Pēc pāris minūtēm viņš atgriezās un bez jebkādiem vārdiem pacēla mani no dīvāna un nesa uz vannas istabu. No tās virmoja salda smarža un siltums, kurš pārņēma manu ķermeni. Vanna bija pilna ar putām, uz tās malas bija novietotas degošas sveces. Atlika vien pabrīnīties par to, kā gan Dāvim tas bija tik ātri izdevies. Viņš nolika mani uz grīdas un pats uz sekundes simtdaļu izgāja no telpas. Atskanēja relaksējoša mūzika un es sajutu maigus rokas pieskārienus. Tie lēnām slidināja nost manas drēbes, kuras noslīdēja pāri manam augumam. Viņš no aizmugures mani izģērba un pacēlis savās rokās, ielaida ūdenī. Lai arī mans augums bija klāts ar milzīgiem zilumiem, nobrāzumiem Dāvja acīs es redzēju tikai un vienīgi apbrīnu.
- Tu esi ļoti skaista. – viņš sacīja. – Ļauj man tev palīdzēt nomazgāties. Es neiebildu un ļāvos viņa aprūpei. Es tik tiešām jutu neizsakāmas rūpes un uzmanību no Dāvja puses, kas manī izraisīja nebijušas emocijas. Tās lauzās no manis par visām varītēm, lai gan mans prāts vēl joprojām pretojās sirdij.
- Tu taču zini, ka es tev pāri nedarīšu? – vaicāja Dāvis, kurš šķita, ka reizēm lasīja mani kā grāmatu. – Es rūpēšos par tevi un sargāšu no jebkura, kurš vēlēsies tev ko ļaunu.
- Es cenšos tam noticēt, bet tas nav tik vienkārši – to sakot, nodūru skatienu. Pēc visa piedzīvotā, kas saistās ar Kasparu man ir problēmas ar uzticēšanos. – Mana sirds alkst pēc mīlestības, bet prāts apspiež visas emocijas. Tas neļauj jūtām ņemt virsroku, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi.
- Mīļā, es neesmu tāds kā tas lops. – viņš nedaudz izmisis sacīja. – Es tevi mīlu un lūdzu tev tikai vienu – ielaid mani savā sirdī.
- Es neko nevēlos solīt. – atteicu. – Tu manā labā esi tik daudz darījis un es nevēlos tevi sāpināt. – godīgi atzinos.
Dāvis bija saprotošs un neko neuzspieda. Viņš palīdzēja man nomazgāties, izcēla no vannas un viegli nosusināja manu augumu. Ietīta dvielī tiku nogādāta uz gultu. Viss apkārt bija tik jauks, svaigs. Gultas veļa smaržoja tik jauki.. Biju nogurusi, tāpēc Dāvis mani ievīstīja palagos un noskūpstīja uz pieres.
- Es došos. – ejot uz durvju pusi, puisis paskaidroja.
- Lūdzu neej. – es viņu apturēju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pieskariens-20/716015
