Nekad nenorādiet uz kļūdām, ja neziniet kā tās ir iespējams labot. /Šovs/
“Kā tu varēji būt tik vieglprātīga un sēsties tā ķēma mašīnā?” tētis ar telefonu rokās staigāja šurpu, turpu pa mūsu mājas pagalmu, kurā arī bija ievilkts sasistais bmw. Mikus bija atsēdies zālīte, ar muguru pret sienu atspiedies. Es biju uzlēkusi uz tēta mašīnas kapota un centos nesmieties par tēta reakciju uz visu.
“Mums taču viss ir kārtībā.” teicu.
Jutu, kā Mikus turpina skatīties uz mani, lai arī tētis bija tas, kas visu laiku runāja un nervozēja.
“Un, ja nebūtu?” tēvs atvaicāja.
“Tad būtu sūdīgi!” pasmīnēju.
Pašķielēju uz Mikusu, kurš nu bija aizvēris acis un galvu pacēlis pret debesīm.
“Apzinies, cik ļoti mamma uztrauksies, kad uzzinās, ka esi iekļuvusi avārijā?” tētim zvanīja telefons ik pēc minūtes, bet viņš tikai ar pirkstu pārbrauca pāri ekrānam, tādējādi zvanu nometot.
“Apzinies, cik daudz klientus būsi zaudējis pa šīm desmit minūtēm, kamēr lasi man morāli?” ar pirkstu norādīju uz telefonu.
“Tu labāk sāc domāt attaisnojumus, kāpēc sēdies viņa mašīnā!” tēvs smaidot teica. Jutu, ka viņš ir nevis dusmīgs, bet gan noraizējies par manu veselību un mammas nerviem.
“Pietiks tramdīt viņu!” arī Mikus iebilda. “Vainīgs esmu es.”
“Nē, šitā nevar!” tētis palūkojās uz puisi, kurš nu jau lēni cēlās kājās. Abi bijām nedaudz sasitušies, tikai es biju sveikā izsprukusi ar nobrāztu pieri. Mikus nebija piesprādzējies, tapēc viņam šobrīd ir zila acs. Hi, hi!
“Kāpēc?” Mikus paraustīja plecus. “Es jau braucu ātri, nevis viņa!”
“Beidz, tu tikko te ievācies..” tētis puisim uzsita pa plecu. “Mana sieva tevi noēdīs bez sāls, ja uzzinās, ka kaut kas tāds vispār ir noticis.”
“Ko tu iesaki darīt!?” arī manā prātā iezagās šis jautājums.
Ar pirkstu galiem pārbraucu pāri savai pierei, kas nedaudz sūrstēja. Uz pirkstiem palika mazas asins lāsītes un sajutu, ka no sāpēm acīs sariešas asaras.
“Sazvanīšu veco Ļošu, viņš atbrauks, aizvāks šito lūzni, jūs abus aizvedīšu pie daktera un tad lieta būs nokārtota!” tētis iekāpa mašīnā un tad uzlūkoja mūs abus. “Nu, kāpat iekšā!” viņš vēlreiz uzsauca.
Es ierausos aizmugurējā sēdeklī, bet Mikus varonīgi ieņēma priekšējo vietu. Abi uzmeta man žēlīgu skatienu priekšējā spogulī un es sāku smaidīt.
“Ko es mammai teikšu par nobrāzto pieri?” klusā balstiņā vaicāju.
“Nezinu, izdomā, pasaki, ka vēders sāpēja!” tētis sacīja un mēs visi skaļi iesmējāmies.
“Saki, ka sportā nokriti, lecot pāri barjerām!” Mikusa priekšlikums bija ticamāks.
Es puisim uzsmaidīju un tad pievērsos tētim, kurš telefonu pielicis pie auss, runāja kaut ko pa krieviski. Viņš pasmēja, tad vēlreiz pasmēja, pēc tam nožāvājās un saruna bija galā.
“Tā, mums ir stunda laika, līdz Inese pārradīsies mājās!” tētis mammas vārdu izrunāja tik cēli.
“Braucam!?” ar skatienu uzrunāju tēti.
“Braucam!” viņš lēni pakratīja galvu un mēs uzsākām ceļu uz slimnīcu.
Mikus izņēma no kabatas telefonu un tajā kaut ko cītīgi pētīja. Es, savukārt, telefonu turēju rokās jau kopš iekāpu viņa, nu jau sasistajā mašīnā. Šoreiz gan rokās man bija vecais tēta iphone, jo sava vecā nokia arī vairs nestrādā.
Atvēru nokavētos zvanus, kuros vienīgais nokavētais zvans bija no tēta, kad es pārāk ilgi uzturējos tualetē. Viņš jau sabijās, ka esmu tur paģībusi. Ha, ha!
Arī nebija nevienas jaunas īsziņas. Pēdējā bija no Sabīnes, kuru viņa man atsūtīja aizvakar. Uz jautājumu ‘Paņemsi līdzi tos svārkus?’ viņa atbildēja ‘hvz’.
Tā arī savus svārkus es neesmu vēl dabūjusi. Šobrīd tie ir pie viņas un tā vien šķiet, ka tos vairs nekad mūžā nedabūšu.
Aizdomājos par to, ko tagad dara Artis. Viņš vēl joprojām domā, ka mūsu attiecības pastāvēs, lai gan tas nenotiks. Saprastu, ja ar kādu svešu meiteni, bet ne jau ar manu labāko draudzeni, kas ir pilnīgi izkūkojusi prātu.
“Beta, tev nevajadzētu piezvanīt Artim un pastāstīt par..” tētis iesāka, stāvot pie luksafora sarkanās gaismas.
“Nē!” atcirtu. “Un nevajadzēs!”
“Āā!” tētis norūca. “Nu, labi, labi!”
Jutu, kā Mikus smaida. Diez kāpēc?
