Mirkli, apstājies! Lai var ievilkt elpu.. /Armīns Lejiņš/
Tikko kā iznācu no nopratināšanas telpas, kas smirdēja pēc klepus sīrupa un melnās tējas, mani sagaidīja mamma ar tēti un brālis, kas stāvēja pie kafijas automāta un ar plaukstu pa to uzsita.
Skaisti! Mikus tomēr piezvanīja maniem vecākiem.
“Beta, mīļā!” mamma apķēra mani, bet tētis stāvēja blakus Mikusam.
Šķita, ka viņš ir lepns par savu meitu, kas ir tik ļoti drosmīga. Citreiz pārāk pārgalvīga.
“Jā, mammu, jā..” nopūtos un ieskatījos Mikusa gaiši zilajās acīs, kuras jau pa gabalu smaidīja. Arī uz viņa lūpām bija mazs smīns.
“Visu izstāstīji?” tētis vaicāja.
“Visu. Pilnībā!” smaidīju.
“Mana meita, mana!” viņš pasmēja un piespieda manu galvu sev pie krūtīm. Sajutu viņa superīgās smaržas. Kāpēc neviens no maniem puišiem nekad nesmaržojas ar tik vīrišķīgām smaržām? Vienmēr esmu jutusi to briesmīgo for men dezīti vai, vēl trakāk, odekolonu. Bet Mikusiņš var visu izmainīt.. muhaha!
“Varam braukt mājās, tad?” mamma vaicāja.
“Jā, varam!” pasmīnēju.
* * *
Piecēlos no tā, ka esmu jau gulējusi vairāk nekā divpadsmit stundas. Ar mammu sarunāju, ka palikšu mājās, bet pirmā doma, kas man bija prātā, ir Mikus.
Nepaspēju viņam vakar pateikties par visu.
Savedu seju kārtībā, pārģērbos un devos pie puiša. Ir jau pusdivi dienā. Ceru, ka viņš neguļ.
Nebija ilgi jāgaida, lai viņš atvērtu smagās metāla durvis.
“Gaidīju tevi jau!” puisis atplauka smaidā, ieraugot mani. Arī es atplauku smaidā, jo mugurā viņam bija tikai tādi kā basketbola melni treniņa šorti ar nike zīmītī labās staras stūrī. “Nāc iekšā!”
Iesoļoju gaišajā dzīvoklī, kas smaržoja nedaudz pēc cigaretēm, kā arī nedaudz pēc pulvera. Dzīvokļa izkārtojums bija identisks mūsējam. Arī istabu skaits bija tāds pats. Pat viņa televīzors bija nolikts tajā pašā stūrī, kur mums. Pie sienām dažādas fotogrāfijas, šķiet, ka paša Mikusa bildētas, jo, kā nekā, fotogrāfs.
“Tik jauks dzīvoklis. Mājīgs un tā!” apsēdos dīvānā, vērojot apkārtni.
Sienas bija gaiši zaļas, bet aizkari tumši zaļi. Viņam padodas. Un kā vēl!
“Pasūtīšu picu, kādu gribi?” Mikus paķēra telefonu no galdiņa un vaicāja.
“Vienalga. Galvenais, lai tur nav ananāsi!” saviebu degunu.
“Ananāsi tieši piedod odziņu!” viņš noplātīja rokas.
“Odziņu vai auglīti?” pasmīnēju.
“Abus!” viņš teica un pasūtīja picu, kamēr es turpināju pētīt viņa hātu. Dievināju skatu no viņa istabas loga. Viņš varēja redzēt ielu, bet man bija jāskatās uz pretējā dzīvokļa logu, kurā bieži vien redzēju puskailu, resnu omīti, kas dancoja. Nebūtu jau slikti arī man šitā pēc četrdesmit gadiem.
“Tagad atliek vien atkorķēt vaļā dzeramos, kas bija vakar vakaram nopirkti!” Mikus teica, ejot uz virtuvi. Soļoju viņam līdzi.
Sāku smieties, kad no barčika viņš izņēma divus sprite un kubus burkānu suliņu. Viņš tos nolika uz galda un pats sažmiedza lūpas tūtiņā, ātri mirkšķinot.
“Āksts!” iesaucos.
“Un princese!” viņš paķēra mani aiz vidukļa un grieza uz riņķi virtuves vidū. Gandrīz apgāzām traukus, kas bija saslieti uz letes malas.
Smiekli pārvērtās skaļā urkšķēšanā un asarās, bet turpinājām lēkāt kā retardi. Līdz brīdim. Viņš pievilka mani sev tuvu, tuvu klāt un lēni šūpojās uz labo, kreiso.. tad atkal labo.. un tā vēl pāris reizes, līdz mūsu acu skatieni sastapās. Bet mēs vienkārši izpētījām viens otra seju. Nekas vairāk, līdz pie durvīm kāds piezvanīja. O, beidzot pica!
