local-stats-pixel

Piedod. Tā sanāca. (10)2

287 0

Labāk meli, kas nes labumu, nekā taisnība, kas sēj ķildu. /Uiguru sakāmvārds/


Pamodos no tā, ka telefons skaļi iezvanījās. It kā modinātājs sestdienas dienā man ir noņemts. Kas cits, ja man vairs nav labākās draudzenes un puiša?

“Labrīt!” dzirdēju spriganu balsi otrā klausuļa pusē.

“Jāāā..” gari novilku.

“Ko daries?” tas noteikti bija viņš, nevis viņa.

“Guļu.” murmināju.

“Ne jau divpadsmitos!” viņš iesmējās.

“Kas zvana?” spilvenā seju iebāzusi, vaicāju.

“Ralfs.” puisis teica.

Pēkšņi pielēcu sēdus un ieskatījos elektroniskajā pulkstenī. Patiešām ir jau desmit pāri divpadsmitiem. Nu gan pačučēju. Nekad neesmu tik ilgi gulējusi. Pat pēc tusiņiem esmu desmitos augšā un jau šiverēju pa dzīvokli, modinot augšā miegainos vecākus.

“Tu tur?” Ralfs atkārtoti vaicāja.

“Jap!” iesaucos. “Ko gribēji?”

“Vakarā tuss manā hātā, negribi varbūt piekāpt?” viņš nokrekšķinoties vaicāja.

“Amm, nu jāskatās kā ar veselību, jo es nelielā avārijā iekļuvu.” teicu, atspiežoties ar muguru pret vēso sienu. Jutu, ka istaba bija piesmakusi un dzirdēju, ka tētis skatās televīzoru.

“Ko?” viņš bija šokēts. “Kad? Tev viss kārtībā?”

“Jā, man labi, vakar, pēc tam, kad aizgāji!” klusi sacīju.

“Tev uzbrauca virsū vai kā?” jutu, ka puisis ir bez gala uztraucies par mani. Tas ir ļoti mīļi, lai arī neesam nekādās labās attiecībās, viņš joprojām uztraucas.

“Nē, taču!” iesmējos. “Kaimiņš veda uz mājām un autobuss izskrēja priekšā.”

“Nu i gan!” Ralfs nosprauslojās. “Bet vakarā tač būsi?”

“Būšu, būšu.. ko gan ar tevi iesāks!?” pasmīnēju.

“Skaidri zini, ka tev viss ir ok?” puisis vēlreiz pārvaicāja.

“Jā, sveika un vesela!” smaidīju.

“Tad līdz vakaram, čau.”

“Atā!” teicu un paslidināju telefonu zem spilvena. Lēni piecēlos un atvēru aizkarus. Spožā rīta saule bija tik spoža. Esmu orģināla, zinu, zinu!

Pavēru logu un pati devos taisīt brokastis, bet biju pārlaimīga, kad pamanīju tēti gatavojam.

“Labrīt, saulīt!” viņš teica, apķerot manu plecu un nobučojot pieri. Viņa asie rugāji piespiedās klāt manai maigajai ādai un aiz nepatīkamām sajūtām saviebos. Kā mamma var izturēt to, ka pār viņas ķermeni slīd asie skūpsti.

“Kur mamma?” pirmais jautājums, kas iezagās manā prātā.

“Braucot jau mājās!” viņš laimīgi sacīja un pasniedza man uz šķīvja omleti ar cīsiņu gabaliņiem.

Plati smaidīju un apsēdos pie galda, glāzē ielejot tomātu sulu. Man pretī apsēdās tētis. Viena roka viņam bija pielipusi pie datorpeles, bet otra pie sava pakauša. Man ir tik neparasti mierīgs tētis. Daudziem, ko pazīstu, tēti ir nervozi un skarbi, bet mammas ir jaukas un pretīmnākošas. Man ir otrādāk. Tētis - perfekts, mamma - tālu no perfekta.

“Cikos mamma būs mājā?” prasīju.

“Teica, ka ap trijiem būs. Vēl ieskriešot pie otras omes Baldonē.” viņš pasmaidīja, zodu atstutējot pret plaukstu, elkoni pret galdu un galdu pret grīdu. Lol.

“Es varu šodien palikt pa nakti pie Sabīnes?” prasīju tētim.

“Protams!” viņš pasmaidīja.

“Okiņi dokiņi!” klusi norūcu un gremoju brokastis.

Neviens jau nezin, ka manas un Sabīnes attiecības tagad ir, piedodiet, galīgā pakaļā. Un neviens jau nezin, ka man jāsaka, ka palieku pa nakti pie draudzenes, bet tomēr dodos uz tusiņu. Vienmēr šādi esmu izlavījusies no mājas. Arī trīspadsmit gadu vecumā, kad pie draudzenēm vēl īsti neļāva palikt. Gudra Beatrise, gudra!

“Aizbraukšu uz rimčiku, vajag tev kaut ko nopirkt?” tētis aiztaisīja datora vāku un pielēca kājās,no ledusskapja augšas paņemot audi atslēgas. Ledusskapis ir tik augsts, tētis tik maza auguma, bet šā vai tā viņš tur atslēgas augstākajā vietā.

“Kaut ko garšīgu!” iesaucos.

“Nu ja, kā vienmēr, kaut ko garšīgu!” viņš teica, kājās velkot botes. Mēs ar mammu viņam uz pagājušo jubileju uzdāvinājām vans apavus, kurus viņš velk tikai tad, kad dodas kaut kur uz saucamo ļevo vietu, kur neviens viņu nezinās.

“Atā!” iesaucos, kad dzirdēju, ka ārdurvis atveras.

“Līdz vēlākam!” sakot, tētis izgāja laukā no dzīvokļa.

Apēdu pēdējo omletes gabaliņu un skrēju pie skapja, lai izdomātu, ko vilkt. Vilkt man nav ko, to gan es zinu. Bet patiešām. Zinu, ka Sabīnei ir daudz kleitu, kurpju, bet man ir labi ja divas kleitas un vienas kurpes uz papēža, jo vienmēr, kad iepērkos ar mammu, viņa ātri sapsihojas un sāk puktoties par visu, ko uzmēru, bet tētim nav laika, lai iepirktos. Un viena iepirkties es nevaru, jo tad nopērku pavisam greizas lietas. Tādas, ko man nekad dzīvē nevajadzēs, piemēram koši zaļus džinsus.. ar taurenīti uz aizmugurējās kabatas.. izmēru par mazu.


287 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Bac par pedejo teikumu. Turpini baigi labs
2 0 atbildēt

Visas daļas izlasiju,patika :)

0 0 atbildēt