Ak. Mans. Dievs. Haskijs. Ellija ir haskijs. Es vienmēr esmu gribējusi haskiju, bet tā kā manai mātei nepatīk suņi, šis sapnis nekad nav piepildījies. Es Ellijai acumirklī "pielipu".
- Tu gribi vispār taisīt to darbu šodien? - Džulī man pajautāja.
- Vispār nē. Man slinkums - es godīgi atbildēju.
- Tad labi, jo man arī slinkums - Džulī atbildēja - Hei, negribi palīdzēt taisīt vakariņas?
- Ar lielāko prieku - man ļoti patīk gatavot ēst.
Lai būtu interesantāk, Džulī ieslēdza radio. Sāka skanēt Mirrors.
- Ooo, viena no manām mīļākajām dziesmām - es iesaucos.
- Nopietni? Man arī viņa baigi patīk.
Mēs sākām dziedāt līdz. Es nezinu, ko par mums padomāja Alans un Alise.
- Lilij, tu noteikti dziedi. Ja dzied Džulī... nē, Lilij, es zinu, ka dziedi tu - Alans kliedza no otrā stāva.
- Tiešām mēs tik skaļi dziedam? - es atkliedzu pretī.
- Jā, caur ventilācijas šahtu var visu dzirdēt, bet dziedat vien tālāk.
Vakariņās mēs pasniedzām vistas fileju ar rozmarīnu un dārzeņiem + vēl mini-bagetes, kuras es nopirku maiznīcā pāri ielai. Džulī stāsta, ka no rītiem ļoti labi smaržo - pēc maizes.
- Tātad, Lilij, Alise man pastāstīja, ka tu mācies mūzikas skolā - Alans mani uzrunāja pie vakariņu galda.
- Jā, jau sesto gadu. Vai jūsu vecākiem drīz nevajadzētu būt mājās?
- Nē, viņi devās kruīzā - Džulī atbildēja.
- Bet, ja tu skolā ej 9.klasē, tad kāpēc mūzikas skolā tikai sestajā? - Alans bija nesaprašanā.
- Es vēlu aizgāju uz mūzikas skolu. Alan, es tevi arī esmu redzējusi mūzikas skolā. Tu vēl mācies vai jau beidzi?
- Es pagaišgad pabeidzu. Es spēlēju mežragu.
- Tiešām? Mežrags ir mans mīļākais pūšamais instruments - es pasmaidīju.
Atskanēja zvans pie durvīm. Alise aizsteidzās tās atvērt.
- Alise šovakar rīko pidžamu ballīti - Džulī paskaidroja - Klau, tu nevēlies palikt šonakt pa nakti? Var uzaicināt vēl kādu meiteni, lai jautrāk. Māja liela, visām meitenēm pietiks vietas, gan lielajām, gan mazajām.
- Jā, būtu forši. Man tāpat neviens šonakt nav mājās. Drīkst, es uzaicināšu Aurēliju, Žaklīnu un dvīnes?
- Protams. Es uzaicināšu vēl divas meitenes. Alan, ņem 30 eiro, aizej uz veikalu, nopērc dažas pudeles ar kolu, fantu un kaut ko tādu, popkornu un šokolādes, apelsīnu un piparmētru saldējumu - Džulī nokomandēja.
- Ok.
- Visas tiek. Alanam būs iespēja noskatīt sev meiteni - es iesmējos.
- Diez vai viņš to darīs - noteica Džulī.
- Kāpēc tev tā šķiet?
- Viņš tikko izšķīrās ar savu meiteni. Viņi bija kopā 2 gadus.
- Žēl, ka tā.
Meitenes bija klāt jau pēc 15 minūtēm. Kopā mājā bija pavisam 14 cilvēki. Viens zēns un 13 meitenes - 8 "lielās" un 5 "mazās".
