Šīs divas nedēļas pagāja ļoti ātri. Mēs jau sēdējām lidmašīnā, lai lidotu atpakaļ uz Parīzi.
Es biju nogurusi, tādēļ gulēju. Kad pamodos, Alans spēlējās ar maniem matiem.
- Kāpēc tu spēlējies ar maniem matiem? - es jautāju.
- Tāpat. Kas, nedrīkst? - Alans iesmējās.
- Nē, mani mati - es parādīju mēli un Alans mani noskūpstīja.
Atpakaļceļš šķita ātrāks, kā vienmēr. Es esmu noilgojusies pēc mājām.
- Ko tu dari? - Alans jautāja. Viņš gulēja gultā, es viņam biju uzsēdusies virsū un sāku skūpstīt.
- Tev nepatīk?
- Nē, man pat ļoti patīk - viņš pasmaidīja.
Mēs sākām viens otru izģērbt, bet tad es kaut ko ieraudzīju.
- Kas tas? - es vaicāju.
- Ajj, kaut kāds sasitums. Labāk turpināsim - viņš atsāka mani skūpstīt.
- Kur tu viņu dabūji? - šis sasitums atradās uz Alana sāna.
- Badijs man iedeva pabraukt ar moci un es nokritu - Alans nopūtās.
- Kāpēc tu man neko neteici?
- Es domāju, ka tur nekā traka nav. Bet man nesāp - viņš atteica.
- Tev tiešām nesāp? - es nebiju pārliecināta.
- Tiešām, tiešām - Alans smaidīja - Kur tu ej?
- Uz virtuvi. Es gribu ēst - es iesaucos.
- Bet...Bet... - viņš stostījās.
- Kādu citu reizi - es smējos.
Es sāku taisīt putukrējuma kūku. Biju jau gandrīz pabeigusi, kad atnāca Alans. Viņš pārlika mani pār plecu un aiznesa uz guļamistabu. Es sāku smieties.
- Piedod, mīļais, bet tev ir putukrējums pa visu seju - es smējos.
- Ak tā? Tagad bū pa tavējo - viņš ļauni iesmējās. Es izmuku no viņa apskāviena.
- Es tā nedomāju - es noteicu uz aizskrēju uz vannas istabu.
- Lilī, atver durvis - viņš sauca.
- Tu apsoli, ka nenosmērēsi mani?
- Apsolu - es atvēru durvis un viņš ļauni smaidīja.
- Bet tu apsolīji - es noteicu - Tagad nomazgā savu seju.
- Jā, mamm - viņš iesmējās.
- Tagad nes mani atpakaļ uz gultu.
- Ōo, jā - viņš iesmējās.
Mēs turpinājām tko, ko bijām iesākuši.
