Ir vasaras pēdējās nedēļas. Drīz jāiet uz skolu, un drīz būs arī mana dzimšanasdiena. Uz manu māju mēs nolēmām pārvākties ap Ziemassvētkiem.
- Aurēlij, stāsti, kā ar džekiem? - es iesmējos.
- Nu ir tā kā ir. Mēs ar Žaku pašķīrāmies - viņa noskuma - Es zinu, ka viņam sāp, bet es gribu saiet ar viņu atpakaļ kopā.
- Kas notika?
- Tā bija mana vaina. Es atnācu pie tevis tajā vakarā, kad tu biji Coldplay koncertā. Es aizmirsu, ka tu uz viņu aizgāji. Es atnācu diezgan vēlu, bija jau tumšs. Negribējās iet mājās pa tumsu. Tad es nogāju lejā pie Marka, cerot, ka viņš man var iedot naktsmājas. Iedeva arī. Mēs mazliet parunājāmies, un tad viņš mani noskūpstīja. Es mazliet apstulbu, bet atbildēju skūpstam. Tas viss aizvirzījās uz gultas pusi - viņa izplūda asarās.
- Es parunāšu ar Žanu - es viņu mierināju.
- Lilij, nevajag, mēs paši visu sakārtosim. Tev telefons zvana - Aurēlija man to pasniedza.
Zvanīja Džulī, viņa man zvana ļoti retos gadījumos.
- Čau, Džulī. Jā, es tūlīt būšu - es beidzu sarunu.
- Kas noticis?
- Ellija mirusi. Ejam, man nav laika - es viņu mudināju.
Pēc piecām minūtēm es jau biju pie Alana mājas. Viss likās tik kluss bez suņa rejām.
- Kā tu turies? - es stāvēju pie durvīm un jautāju Alanam.
- Tagad ir labāk - viņš pieskrēja pie manis un apskāva tik cieši, ka es gandrīz nevarēju paelpot.
- Alan, mierīgāk, Lilija tūlīt nosmaks - garām gāja Džulī.
- Piedod - viņš mani noskūpstīja.
- Varbūt es jautāju mazliet par ātru, bet vai jūs adoptēsiet vēl kādu suni?
- Protams, bez suņa šeit ir tik klusi - Alans skumīgi atbildēja - Mēs brauksim nākošnedēļ uz Akita inu audzētavu.
Audzētava bija bilna ar maziem Hačiko. Es par savu domu iesmējos. Varbūt pat pārāk skaļi.
- Kas tev? - Alans iesmējās.
- Nē, nekas. Es arī gribu sunīti.
- Bet tava mamma taču neļauj.
- Man taču ir arī privātmāja - es noteicu - Varam pārvākties kaut vai rīt.
- Dari kā gribi - viņš iesmējās.
Dienas beigās mēs mājās braucām ar diviem kucēniem.
