Bez mūzikas mana dzīve nebūtu iedomājama. Tāpēc pat ļoti priecājos, ka pirmdien bija jāiet uz mūzikas skolu.
Šis bija pēdējais gads, kad pie mums strādā vecā, labā Gatjē kundze. Viņa ir ļoti stingra, bet tomēr ļoti labi iemāca solfedžo un mūzikas literatūru.
Es mācos kora klasē. Protams, ka jāspēlē arī klavieres. Klasē mēs esam tikai seši, bet ļoti skaļi. Esam piecas meitenes un viens zēns. Pirmajā klasītē viņš bija ļoti kluss, bet tagad kaut ko murgo par Counterstrike un Minecraft. Ak, šie zēni!
Aurēlija iet manā mūzikas skolas klasē, tāpēc mēs arī esam tik labas draudzenes.
- Kā tu šodien jūties? - viņa iejūtīgi apvaicājās.
- Ļoti labi! - es iesaucos - Mūzika ir tieši tas, kas man vajadzīgs.
- Tad labi. - viņa pasmaidīja. Es vienmēr viņu esmu apskaudusi. Aurēlija ir tik skaista, un viņas smaids spēj apburt jebkuru.
- Kad mums izdod liecības?
- Ceturtdien.
- Tik vēlu? - es iesmējos.
- Jā. Ko tu domā darīt vasarā?
- Es braukšu pie Gerija.
- Gerijs? - viņa nesaprašanā jautāja.
- Tēvocis. - es biju bez elpas, jo Aurēlijas sejas izteiksme bija tik.. tik "spridzinoša" - Kā tu varēji aizmirst? Viņš taču bija pie mums visus Ziemassvētkus.
- Āaaa, tas Gerijs. Es domāju, ka kaut kāds pusaudzis Gerijs.
- Tev nespīd. - mēs abas smējāmies. Mūsu sarunas vienmēr bija šādas - vienmēr kaut ko pārprotam, un vienmēr tās neiznāk īsti sakarīgas.
Ceturtdiena pienāca ļoti ātri. Liecība bija ļoti laba, vienīgais, kas bojāja skatu bija atzīme mūzikas literatūrā. Tikai septiņi.
Vasarā es tiešām aizbraucu uz ASV, uz Vašingtonu. Iemācījos tur dažus vārdus, piemēram, "amazeballs". Man tik ļoti negribējās doties mājās. Man šķiet, ka kādu dienu es šeit pārvākšos uz dzīvi.
