local-stats-pixel fb-conv-api

Perfect (12)0

Atlikušajās divās brīvlaika dienās es izdomāju padarīt kaut ko noderīgu. Ceturtdien bija sāpīga. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Es izdomāju apraudzīt tēti. Es to nebiju darījusi, hmm, nekad, bet kaut kas mani dzina uz turieni iet.

- Tēt, tu man ļoti pietrūksti. Šie seši gadi ir bijuši grūti. Es pat nezinu vai tu mani dzirdi. Bet piedod man par visām reizēm, kad uz tevi bļāvu, piedod, ka nepavadīju pietiekami daudz laika kopā ar tevi. Es vairākas reizes esmu domājusi, ko es toreiz varēju izdarīt savādāk. Bet, ja tu mani dzirdi, apzinies ka es tevi nekad neaizmirsīšu. Es tevi mīlu, tēt, vēl joprojām - mana balss aizlūza un asaras sāka ritēt.

Pie kapa es nosēdēju vismaz stundu, ja ne vairāk. Ejot uz izeju es ieraudzīju Alanu. Diez ko viņš šeit dara? Es mēģināju pieiet pie viņa nenobiedējot viņu, bet tas laikam neizdevās.

- Lilij, ko tu šeit dari? - viņš mazliet bailīgi jautāja.

- Apciemoju tēti - man acīs vēl bija aizkavējušās dažas asaras - Ko tu?

- Lilij, iepazīsties, Džemma, mana pirmā mīla. Es tev par viņu stāstīju.

- Alan, piedod, es nezināju, ka viņa, ir, nu, šeit - un nu manas aizkavējušās asaras noritēja pār vaigu.

- Viss kārtībā. Es taču nezināju, ka arī tavs tētis ir šeit -viņš notrausa asaras no mana vaiga.

- Varbūt ejam pie manis? Izskatās, ka tūlīt snigs. Es uztaisīšu karsto šokolādi. Varēsim izrunāties - es mēģināju pasmaidīt.

Mēs nepaspējām aiziet mājās, kad jau sāka snigt.

- Tā, šis ir mans dzīvoklis. Zinu, salīdzinot ar jūsu māju šeit ir šauri - es iesmējos - Šis ir kaķis Čārlijs, šī ir klavieres, virtuve, ledusskapis ar ēdienu, dīvāns, mana istaba, mammas istaba, wii.

- Ōo, wii. Drīkst? - Alans kautrīgi pajautāja.

- Protams. Ko tu vēlēsies? Karsto šokolādi, kafiju, tēju?

- Viennozīmīgi šokolādi.

Mēs padzērām šokolādi, izrunājāmies, bet tad Alanam iezvanījās telefons.

- Tu tagad saki, ka man tev jāiet palīdzēt? Pjēr, tas nav forši - viņš iesmējās - Ok, ok, drīz būšu.

- Kas rīt pa datumu? - es pēkšņi iejautājos.

- 31. decembris. Nesaki, ka aizmirsi, ka rīt ir Vecgada vakars... Nopietni, tu aizmirsi?

- Jā. Es nezinu kā man tas izdodas - es smējos.

- Es tagad iešu pie Pjēra, sava drauga. Man jāpalīdz viņam rīkot ballīti - viņš nopūtās.

- Pagaidi! - es iesaucos un nozudu savā istabā - Lūdzu! Šis tev no Tenerifes. Džulī man pastāstīja cik tev ļoti patīk papagaiļi - es viņam pasniedzu mazu magnētiņu ar papagaili.

- Lilij, nevajadzēja.

- Bet es gribēju.

- Paldies - viņš mani apskāva - Man tagad jāiet. Āa, un vēl es varu paņemt līdzi draugus. Nāksi?

- Protams - es pasmaidīju.

Es tagad nesaprotu vienu lietu - mēs tagad esam kļuvuši labi draugi vai jau kaut kas vairāk?

60 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000