Pelnrušķīte /29/4

28.daļa- mspoki.tvnet.lv/literatura/Pelnruskite-28/716733

Es nezinu,bet man šķiet,ka jums Pelnrušķīte nepatīk. Varbūt sava garīgā dēļ es tā domāju... bet nu,sēžu ārā, noskumusi,un domāju,ka nepatīk ne velna jums.



Marks
Es attapos savā palātā. Manas kājas bija ģispī un labā roka. Tā,klusumā un viens, es guļu jau kādu stundu. Šķiet, ka neviens nav pamanījis,ka esmu pamodies. Kreisajai rokai bija pievienota sistēma. Aparāts sāka pīkstēt. Es paskatījos uz pudelītēm. Tās bija beigušās. Drausmīga slimnīca. Personāls pat nepamana,ka cilvēks no komas pamodās.
-Ei!
Es kliedzu. Klusums.
-Ei, aunapieres!
Palātā ieskrēja māsiņa. Viņai nebija vairāk par divdesmit divi. Praktikante visdrīzāk.
-Ak dievs!
Viņa iesaucās.
-Nē, te viņa nav. Jūs man nevarat pamainīt?
-Ko?
-Sistēma. Man pudelīte beidzās.
Meitene iesmējās.
-Ah,jā. Es tulīt.
Viņa pagriezās,lai izietu,bet tad sastinga un pagriezās pret mani.
-Tev nevajadzēja būt komā.
-Nesen piecēlos.
-Ah tā. Labi,tūlīt pasaukšu ārstu.
Viņa pagriezās un izgāja. Es aizvēru acis un gaidīju.
-Tā, labdien, Letiņa kungs.
Es atvēru acis un pie manas gultas stāvēja ārsts. Diezgan vecs pēc skata,bet ar smaidu sejā.
-Negaidījām,negaidījām.
-Tad man vēl vajadzēja pagulēt?
Ārsts iesmējās. Palātā iegāja māsiņa un piegāja pie manis. Viņa uzlika jauno pudelīti uz statīva un pasmaidīja man.
-Nē,nē. Prieks,beidzot jūs sagaidījām.
Ārsts turpināja.
-Pēc stundiņas atnāks fizioterapeite ar māsiņu un noņems ģipsi. Redzēs,ko viņa teiks.
-Kad varēšu jau būt uz kājām?
Ārsts ar māsiņu saskatījās.
-Pēc fizioterapeitu kursiem varbūt. Bet izredzes ir,diezgan mazas.
-Ko?
-Nebaidieties,mums ir ārsti un par viņiem maksāt nevajadzēs. Ar papīriem viss arī būs kārtībā.
-Kādiem,pie velna,papīriem?
-Invaliditātes.
Es sakodu zobus. Mija zināja. Viņa neteica.
***
Pēc stundas,kā arī solīja ārsts, palātā iegāja fizioterapeite ar māsiņu. Māsiņa bija tā pati jaunā praktikante.
-Sveiks,Mark. Esmu Liāna.
-Sveiki.
-Kate,noņem,lūdzu.
Jaunā meitene pakratīja galvu un ķērās pie ģipša noņemšanas.
-Nu tā,paskatīsimies.
Liāna pieskārās manām kājām.
-Ai!
-Sāp?
-Dedzina vairāk.
-mhm,mhm.
Es pacēlu galvu,lai apskatītu kājas. Viņas izskatījās zilas. Pilnīgi. Man pat aizrāvās elpa. Liāna pacēla galvu un pasmaidīja.
-Neuztraicies,viss ir labi.
-Es nestaigāšu?
-Tu ko. Staigāsi!
-Un,ja nopietni?
Liāna piecēlās un pamāja māsiņai.
-Tikai aptin,Kate.
Kate pamāja un ķērās pie darba.
-Staigāsi,ja gribēsi. Tagad tikai aptīsim kājas. Lai atpūšās,tad vēl apskatīšu.
Liāna izgāja no palātas, atstājot mani vienu ar Kati.
-Tu esi praktikante.
Meitene pamāja ar galvu.
-Tu kaut ko vēlies?
Viņa jautāja,pabeigusi tīt manas kājas.
-Nē, paldies.
Viņa izgāja. Domas šaudījās pa manu galvu. Es uztraucos tikai par vienu- kā Mija tiks ārā.