23.daļa- mspoki.tvnet.lv/literatura/Pelnruskite-23/716290
Kriss mani saķēra un aizstiepa līdz plauktam. Mēs atspiedāmies pret to un Kriss izvilka pistoli.
-Nāc šurp, Kriss.
Es pagriezos pret Krisu.
-Sigo?
Kriss pamāja ar galvu un pielika pirkstu pie lūpām.
-Kuš, es tikšu galā.
-Nāc ārā,diršļāk. Parunāsim.
-Kāda runa,tikai noliec ieroci,lempi.
-Nokārtots.
Kriss apstājās un parādīja,lai es te palieku. Viņš izgāja no slēptuves un gāja tuvāk Sigo.
-Slēpties nav labi.
-Šaut uz savējiem nav labi.
-Neatpazinu tevi sākumā, brāli.
-Melis nu tu gan esi.
Es sāku rāpot vairāk uz abu pusi,bet tā,lai mūs šķirtu augstais plaukts un mani nepamanītu.
-Ko tu te meklē? Tava vieta ir sargos.
-Redzi,es jau gāju uz darbavietu,kad kāds sāka uz manis šaut.
-Man likās,ka te bija svešinieks.
Es biju tieši starp viņiem. Mani no abiem šķīra tikai plaukts ar ieroču maisiem.
Es paskatījos uz Sigo. Neko sev. Viņam bija pamatīgs zilums uz kreisās acs. Viņš bija to pelnījis. Rokās Sigo turēja bisi,bet Kriss mierīgs stāvēja tam pretī.
-Kur meitene?
-Drošībā no tevis.
-Tomass teica,lai viņai aiznesu ēdienu.
-Es aiznesīšu vēlāk.
-Nē,es gribu.
Kriss sakoda zobus.
-Tev netikt pie viņas,jākli.
-Rupjības prom.
-Labāk pats tītos prom.
-Kris,nesapinies ar viņu.
-Es nepinos.
Sigo iesmējās un pacēla stobru pret Krisa pieri.
-3 sekundes. Kur ir meitene?
-Ko tu gribi darīt?
Sigo atkal iesmējās.
-Pajāties nedaudz ar viņu.
Ak dievs, Sigo tiešām bija slims. Es uzmanīgi un lēni sāku pogāt vaļā vienu no maisiem.
-Jāsies tu tikai ellē.
-2...
Es izvilku revolveri un uzreiz atradu patronas. Klusi es ielādēju pistoli un stobru pieliku starp maisiem,tēmēdama Sigo tieši deniņos.
-Tu mani te nošausi.
-Sen jau to gribēju.
-Ko tad gaidi?
Es izšāvu. Sigo mute pavērās izbrīnā un bise izkrita viņam no rokām. Kriss uzreiz pagrieza galvu un paskatījas uz mani. Viņš pieliecās pie Sigo un es izskrēju no slēptuves. Piegājusi klāt Krisam, es apskatīju nekustīgo Sigo ķermeni.
-Jēziņ,tu domāji ar galvu?
-Viņš tevi nošautu un es netiktu dzīva prom no šejienes. Labāk pateiktu man paldies.
Kriss pacēla galvu.
-Paldies.
-Vienmēr laipni.
Es pasmaidīju pretī. Kriss saķēra manu roku un mēs skrējām prom. Mēs pārāpāmies pāri žogam un Kriss pavadīja mani līdz dzīvoklim.
-Paldies,ka neļāvi izpostīt manu dzīvi,tikt izvarotai un nogalinātai
Kriss iesmējās.
-Sīkumi.
Es jau aizgriezos,lai ietu prom,kad Kriss saķēra mani aiz rokas. Pagriezusies pret viņu,ieskatījos viņam acīs.
-Rīt tevi vienpadsmitos gaidīšu te.
-Un kas būs rīt?
Kriss pasmaidīja.
-Uzskati to par pārsteigumu.
Es pasmaidīju pretī un iegāju kāpņutelpā. Attaisījusi durvis,es iesaucos.
-hei,es mājās.
Iegāju viesistabā un sastingu. Marks piecēlās un piegāja man klāt.
-Mums ir viesi.
Es paskatījos uz dīvānu. Tajā sēdēja Tomass.
-Sveika,Mija.
Viņš pagriezies un pasmaidījis man,teica.
Pelnrušķīte /24/2
76
0