local-stats-pixel

Pelnrušķīte /23/0

 84  0

22.daļa- mspoki.tvnet.lv/literatura/Pelnruskite-22/716181



Kriss ļāva tad man izraudāties pie viņa un simtreiz pateikt,cik liela muļķe es esmu.
Uzmanīgi mēs gājām caur koridoriem,lai nonāktu Tomasa kabinetā. Kā teica Kriss,ka pašlaik Tomass ir slimnīcā. Viņš vienmēr ejot uz turieni ap šo laiku. Mēs nonācām līdz kabinetam un es uzmanīgi atvēru durvis,Kriss pēc brīža arī ienāca un aizvēra durvis aiz sevis.
-Tā,meklē mapi ar savu vārdu.
Kriss čukstēja.
Mēs sadalījāmies tā,ka Kriss pārmeklē plauktus,bet es Tomasa galdu un tā atvilknes. Es izmeklēju visu galdu-nekā. Pietupos,lai apskatītu atvilknes. Atveru pirmo. Pāris čeki,tīras,baltas lapas. Atveru otro- uzmanīgi nolikta stāv neliela pudelīte ar viskiju un blakus divas nelielas glāzes. Atvilknes tālākajā galā bija cigarešu paciņa un pistole.
-Oho, Tomass ir nopietns zellis.
-Ko tu atradi?
Kriss pagriezās pret mani.
-Pistole.
-Nav brīnums. Es būtu šokā,ja tu atrastu pāris porno žurnālus.
-Es klusi iesmējos. Jā,tas būtu episki.
Es uzliku roku uz pēdējās,trešās atvilknes roktura,bet nevarēju to atvērt.
-Eu,pēdējā ir ciet.
Kriss piegāja pie manis un pietupās blakus.
-Skaties un mācies.
Kriss izvilka mazu,tievu nazīti,kas ideāli iegāja slēdzenē. Nedaudz pagrozījis nazi,dzirdējām klikšķi,kas nozīmēja,ka atvilkne ir atslēgta.
Es paskatījos uz viņu.
-Bravo!
Kriss iesmējās.
Es atvēru atvilkni un tā bija pilna ar mapēm.
Mēs saskatījāmies,jo zinājām,ka atradām,ko meklējām.
Kriss sāka šķirstīt mapes un meklēja manu vārdu. Atrazdams manu mapi,viņš piecēlās un uzlika to uz galda.
-Tā,paskatīsimies...
Es biju šokā. Viņam bija papīros aprakstīta visa mana biogrāfija un tas,ko es darīju te.
-Nēesi nu tik šokēta. Viņam ir viss par visiem.
Kriss pacēla vienu papīrīti un nolika to blakus mapei. Viņš paņēma pildspalvu no Tomasa galda un sāka kaut ko rakstīt.
-Ko tu dari?
-Laboju tavu nākotni.
Pabeidzis rakstīt,viņš ielika papīru atpakaļ mapē,ielika to atvilknē un atkal aizvēra.
-Viss?
Es jautāju.
-Jā,tā šķiet. Ejam.
Viņš uzlika roku man uz muguras,bet pie pašām durvīm es apstājos.
Kriss jau gribēja man vaicāt,kāpēc apstājos,bet es viņu pārtraucu.
-Dzirdi?
Kriss sastinga un klausījās.
-Sūdi. Nāc.
Viņš saķēra manu roku veda pie viena no grāmatu plauktiem. Atrāvies no manis,viņš pastūma vienu no grāmatām un plaukts pavirzījās. Atklājās neliela eja,kurā bija drausmīgi tumša.
-Nāc.
Kriss pacēla roku,aicinādams iet.
-Mēs tā iesim tur pa tumsu?
-Ir kāda cita izeja?
-Un logs?
-Nu ej pa logu un tevi nošaus viens un divi.
Es nopūtos un paņēmu viņa roku. Kriss ievilka mūs iekšā un plaukts aizvērās,atstājot mūs tumsā.
***
Mēs gājām pa tumsu vien kādas divas minūtes. Es turējos aiz Krisa,lai viņu nepazaudētu un pati nepazustu.
Kriss apstājās un sāka taustīt pretī esošo sienu.
-Velns,nevaru atrast slēdzi.
Es izņēmu no kabatas telefonu un uzspīdināju viņam virsū gaismu. Kriss samiedza acis un aizklāja tās ar plaukstu.
-Kāpēc neteici,ka tev ir telefons?
-Kāpēc neatgādināji man?
Kriss nopūtās un paņēma manu telefonu. Pēc mirkļa sienā ieplūda gaisma,kas palika lielāka un spožāka. Mēs izgājām ārā.
-Kur mēs esam?
-Glabātuvē.
Un tik tiešām. Mēs bijām lielā telpā,kurā visur bija daudz plauktu. Es piegāju pie viena no tiem.
-Ko Tomass te tur?
-Ieročus.
-Kamdēļ viņam?
-Grūti paskaidrot.
Es saliku rokas sānos.
-Sāc.
-Tomasam vajag armiju. Armijai vajag ieročus.
-Viņš grib cīnīties?
Kriss pamāja galvu.
-Pret ko?
-Pret citiem. Te vēl ir daudz pilsētu kā šī. Viņš grib ierīkot tur rūpnīcas.
-Un ieroči te ta kam?
-Iznīcinās vismaz pusi, dzīvos paverdzinās.
-Viņš ir slims! Deļ kam viņam tas,ja te nav realitāte.
Es nesapratu. Galīgs sviests.
-Te nevienmēr viss ir bijis mierīgs. Daudzi ir nefeji,bet viņus pieradināja cilvēki vai pārvēta atpakaļ par tiem,kas viņi bija. Tagad tie nefeji bijušie ir pret Tomasu.
-Pilnīgs sviests.
Kriss iesmējās.
-Nu,tad tu dabūsi mani no šejeienes,lai varu iet mājās?
-Nē.
-Kāpēc?
-Pieliecies, mūs pamanīja.
Un uzreiz es izdzirdēju šāvienu mata tiesu no manas galvas un no Krisa.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000