Pelnrušķīte /14/0

13.daļa- mspoki.tvnet.lv/literatura/Pelnruskite-13/715634


Es atgriezos dzīvoklī nedaudz pirms pusnakts. Mans ķermenis jutās briesmīgi noguris un gribējās vienkārši apsēsties. Es nebiju skrējusi maratonus vai smagi strādājusi fiziski,bet tieši tā es jutos.
Noāvusi kurpes,apgūlos uz dīvāna,atkārusi galvu pār dīvāna malu un lūkodamās uz griestiem. Es aizvēru acis. Negribas domāt. Tik liels ir vilinājums vienkārši izslēgt prātu un nedomāt.
Es sajutu,ka kāds apsēžas blakus. Atvēru acis un paskatījos uz atnācēju. Marks izskatījās vēlaizvien šausmīgi,bet šķiet,ka lielākā daļa dzēruma ir aizgājusi. Viņš miegaini trina acis un vienā momentā sastinga,lūkodamies tieši uz manīm. Viņš tik stipri notvēra manu skatienu,ka novērsties es nevarēju. Vēlme pieskarties viņam bija spēcīga.
Es viegli pieskāros viņa kaklam. Marks saķēra manu vidukli un strauji uzvilka mani sev klēpī. Apķērusi ar kājām viņa gurnus,abas plaukstas viegli slidināju pa viņa kaklu un matiem. Man apnika gaidīt. Viņš ir jāiegūst. Viņš pieder man.
Es noskūpstīju Marku pirmoreiz maigi, viegli pastiepjot viņa apakšlūpu. Otrais skūpsts bija kaislīgs,bet trešais- izsalcis.
Marks lēnītēm noguldīja uz dīvāna un sāka skūpstīt manu kaklu. No laimes es pat aizelsos. Beidzot,beidzot viņš var būt ar mani. Viņš noģērba manu kreklu un norāda savu. Es pievilku viņu atkal pie sevīm un ar rokām gāju no sāniem,līdz biksēm. Kad tās atpogāju un ar pirkstiem saķēru bikšu malu no iekšpuses,Marks atrāvās. Viņš turēja bikses,lai nenokristu un stāvēja manā priekšā. Es biju apjukusi. Kāpēc?
Marks šķita pārsteigts. Es apsēdos un skatījos uz viņu.
-Piedot,es tā nevaru. Es pat nezinu tavu vārdu.
-Mija.
-Labi,tagad zinu,bet es tevi neatceros un esmu piedzēries un pēc Elisas...
Es piegāju viņam klāt un pieliku pirkstu pie viņa lūpām.
-Kušsssh, nesaki neko. Tu biji mans un esi, Elisa ir tikai mazgadīga skuķe.
Es noskūpstīju viņu un Marks ļāva man. Marks atrāvās.
-Esmu piedzēries,es labāk iešu gulēt.
Viņš aizgriezās un iegāja guļamistabā. Varbūt tomēr dot viņam laiku.
***
No rīta es piecēlos no kafijas smaržas. Es iegāju virtuvē un Marks sasveicinājās. Viņš pasniedza man kafijas krūzi.
-Kā jūties?
Es atspiedusies pret leti vaicāju.
-Galva sāp,bet es iedzēru tableti.
-Tu atceries,kas notika vakar?
Marks nolaida galvu. Viņš slikti dzēra. Elisa gan jau atnāks pie viņa.
-Mija?
-m?
-Kā tikt ātrāk prom no šejienes?
Nu beidzot es dzirdu to no Marka paša.
-Kad pienāks laiks,tev būs dotas 12 stundas,kuru laikā tu atradīsi savu ceļu atpakaļ.
-Un,ja es nepaspēšu?
-Pats vainīgs būsi.
Es piegāju viņam tuvāk klāt un turpināju.
-Bet tu paspēsi. Mēs tiksim prom.
Es noskūpstīju viņu uz vaiga un aizgāju sakārtot dīvānu. Kad atskatījos atpakaļ,redzēju,ka Marks ir piesarcis. Ak, kā es dievinu viņam likt sarkt.
Kad es biju jau sakārtojusi dīvānu, kāds pieklauvēja pie durvīm. Marks ienāca viesistabā.
-Tu kādu gaidi?
Es noliedzoši papurināju galvu.
-Es arī ne.
-Pagaidi.
Es ātri pieskrēju pie loga un paskatījos ārā. Pie melnas mašīnas stāvēja vīrietis un smēķēja cigareti. Pēkšņi viņš paskatījās uz mani un es atpazinu viņu. Elsas tētis.
Es pagriezos un Marks stāvēja man aiz muguras. Viņš arī pamanīja viņu.
-Ko darīsim?
-Nu,sākumā atvērsim durvis. Paliec te,Mija.
Marks piegāja pie durvīm un atvēra tās.
-Sveiks,Mark.
-Elisa,kas notiek?
Es paskatījos uz durvīm. Tur stāvēja Elisa,uz zemes viņai bija divas lielas,melnas somas.
-Tu brauksi ceļojumā?
Es pajautāju Elsai.
-Ko tu te dari?
-Nu tavai zināšanai,es te dzīvoju.
-Ak,vai,žēl,ka tu jau vāc savas mantas.
-Kāpēc tu tā domā?
-Ha,jo es tagad dzīvošu te.
Marks paskatījās uz mani. Mēs abi bijām šokā.
-Tu dzirdēji,plušķe, es pārvācos pie Marka. Tevi gaida mans tētis ārā. Savāc mantas. Tev ir minūte laika.