local-stats-pixel

Pelnrušķīte /11/0

 68  0

10 daļa - mspoki.tvnet.lv/literatura/Pelnruskite-10/715477


Es pamodos tajā pašā telpā,kur vakar mani bija
ielikuši. Tagad es varēju apskatīt telpu. Tā bija diezgan maza, ar betona sienaām un grīdu. Tās stūrī bija kamera. Es piegāju pie tās un skatījos tieši kamerā,līdz attaisījās durvis. Tur stāvēja tikai melnās acis. Viņš parādīja, ka man viņam ir jāseko,ko es arī darīju.
Es gāju aiz viņa,aplūkojot visu. Es sapratu,ka drošības pēc man ir jāievēlās vēlēšana,līdz es to sajutu. Labajā sānā,aiz biksēm es ievēlējos nazi. Uzlikusi roku uz sāna,sajutusi to,es uzliku kreklu uz gurniem vēl vairāk.
Mēs gājām pa koridoru,kurš stipri atgādināja slimnīcas, bet šajā stāvā es nēesmu bijusi.
Mēs aizgājām līdz koridora beigām un viņš atvēra durvus,ar roku aicinot mani priekšā. Es iegāju iekšā un aiz manīm durvis aizstaisījās.
Priekšā man bija liels rakstāmgalds, ar diviem viesu krēsliem pie tā, un aiz galda sēdēja tas vīrietis,kurš vakar mani te ieslodzīja.
Gaismā viņš uzskatījās vecs. Raupja āda, spieķis gar sāniem,bet viņam bija veselīgi melni mati.
Viņš pasmaidīja un aicināja mani apsēsties. Negribīgi,bet es to izdarīju. Viņa smaids visu laiku nevarēja pazust no lūpām.
-Sveika,Mija.
-L...labdien.
-Kā pavadīji nakti?
-Jauki.
Vīrietis iesmējās. Jā,viņš,gan jau,gulēja siltā,mīkstā gultā,bet mani,kā zvēru,uz betona grīdas.
-Un kā ar atmiņu?
-Tur tas lācis slēpjas,ja. Jūs gribat,lai es aizmirstu.
Es pieliecos klāt un turpināju.
-Bet ko?
-Tu traucē.
-Traucēju?
-Redzi, Elisa un Marks paliks šeit mūžīgi,bet tu viņu izmisīgi gribi atpakaļ realitātē. Viņiem viss varēja sanākt,ja nebūtu tevis.
-Jūs esat slimi. Marks bija un ir mans!
Vīrietis iesmējās.
-Tiešām?
Viņš saplaukšķināja plaukstas un durvis atvērās. Pa tām es redzēju nākam Marku un Elisu. Abi izskatījās laimīgi,cieši savijuši rokas viens ap otru.
-Čau,papu.
Elisa teica. Paps? Ah,nu protams.
Mans skatiens bija piekalts Markam. Viņš ilgu laiku skatījās uz Elsas tēti, bet vienā momentā satvēra manu skatienu. Telpā valdīja klusums.
-Ejiet prom,Elsa,ejiet bērni.
-Elsa aizstiepa Marku prom. Mēs skatījāmies viens uz otru,līdz pat tam,kā durvis aizcirtās.
-Tagad tici?
Es pagriezos pret vīrieti. Asaras tecēja gar maniem vaigiem.
-Kāpēc jūs atņēmāt visu,kas man ir? Kāpēc jūs atņēmāt dzīves jēgu?
-Nepārspīlē. Aiziesi realitātē un būsi žurnāliste,kas tik izmisīgi vēlējies būt.
-Un ko jūs darītu,ka es atņemtu jums Elsu? Ja es viņu nodurtu?
-Tikai pamēģini.
Vīrieša smaids bija nozudis.
-Jūs par to samaksāsiet. Ja es atgriezīšos agrāk, es atvienošu Elsas aparatūru un viņa mirs.
-Vācies. Vācies prom!
-Labprāt.
Es izgāju un gāju uz kāpņutelpu. Mēs bijām ceturtajā stāvā,kur turēja pacientus. Es gribēju ātrāk aiziet prom,aizmirst šo dienu,bet es nevarēju aizmirst Marku,pamest viņu.
Izgājusi no slimnīcas,es sapratu,ka man nav kur iet. Es aizgāju uz parku,apgūlos savā vietā un ļāvu vaļu asarām.
Gribu atpakaļ realitātē,bet bez Marka es negribēšu dzīvot.
Pēc stundām raudāšanas,es sapratu,kas man jādara.
1.Atriebties Elsai.
2.Saprast,kā abus dabūt realitātē.
3.Dabūt atpakaļ Marku.
Beidzot ir kaut kas jādara.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000