Mežģīnes kniesa, taču mēģināju sēdēt mierīgi, lai nepievērstu sev lieku uzmanību, kuras tāpat jau netrūka. Pie lūpām pieliku kristāla glāzi un iemalkoju dzirkstošo dzintarkrāsas šķidrumu. Grezno zāli piepildīja plūstoša, maiga vijoles skaņa, kas izklausījās smeldzīga, taču šķita, ka tajā slēpjas cerība. Tāds kā saules stariņš, kas izgaismo krēslaino, sveču gaismas pielieto telpu.
Labpatikā vēroju notiekošo, priecādamās, ka apkārt nav fotogrāfu. Pa laikam daži parādījās, taču viņiem bija liegts fotografēt konkrētas personas, to skaitā – mani. Gar ausīm paslīdēja vairākas sarunas, taču tās nešķita svarīgas.
-Vai drīkstu jūs uzlūgt uz deju? – no pārdomām mani izrāva pieklājīga, zema vīrieša balss. Sekundes simtdaļu apjuku, bet uzreiz atguvos, paskatīdamās uz svešinieku. Grasījos atteikt, taču viņa tumšās, dziļās acis viesa manī uzticību, kam nevēlējos pretoties.
-Protams, - pasmaidīju, ielikdama viņa plaukstā savu roku. Vīrieša slaikie, garie pirksti ap to apvijās, un devāmies uz zāles vidu, kur nesteidzīgā, plūstošā valša ritmā riņķoja vairāki pāri.
Uzliku roku uz viņa staltā pleca un turpināju raudzīties acīs, cenzdamās noprast, ko viņš domā par mani, šo vakaru... Viņa lūpu kaktiņi bija savilkti smaidā, taču acīs, līdz ar mums, dejoja spožas dzirksteles, kas padarīja seju bezrūpīgāku. Spriedu, ka esam līdzīgā vecumā, taču tam nepiešķīru lielu nozīmi, jo vēlējos izbaudīt vakaru, lieki nedomājot.
Nespēju nepasmaidīt un ļāvos dejai, kas bija mūs aizrāvusi. Viss šķita vienkārši, brīvi un nepiespiesti, turklāt svešinieka klātbūtnē nejutos kā uz adatām. Šķita, ka esam seni paziņas, kas ilgi nav tikušies.
Sapratu, ka visu laiku esmu raudzījusies tikai viņa acīs, ignorēdama notiekošo mums apkārt, un uzreiz pārlaidu ašu skatienu pār telpu. Vairāku viesu acis bija piekaltas mums, turklāt stūros līkņājošie fotogrāfi kāri lūkojās mūsu virzienā, nemaz neslēpdami interesi par notiekošo.
-Ceru, ka nelieku tev kaunēties, - viņš klusā balsī ierunājās, nedaudz pieliekdamies pie manas auss, kas no malas izraisīja vēl lielāku interesi par notiekošo mūsu starpā. Izlikos nemanām kaitinošos skatienus un turpināju dejot, jo nejutos neērti partnera klātbūtnē.
-Nē, it nemaz, – tikpat klusi, ar smaidu atbildēju un balsī bija dzirdama skaidra pārliecība par sacīto, - Vai esat ieradies nesen? Neesmu jūs nekad sastapusi. – atkal pievērsos partnerim, kura sejā bija laipns, tīkams smaids. Gandrīz visus viesus pazinu, taču viņu – ne.
-Esmu vēstnieka dēls, - vīrietis atbildēja ar skatienu norādīdams uz savu tēvu, kas pie galda sarunājās ar kādu kundzi sarkanā kleitā. – Šeit esmu pirmoreiz, turklāt šķita, ka jūs esat pārāk skaista, lai garlaikotos un neizbaudītu vakaru pilnībā.
Veltīju partnerim smaidu, atbildot uz komplimentu, taču skatiens vēl mirkli pakavējās pie viesiem. Sastopot zaļas, caururbjošas acis, kas neatlaida skatienu no mums, ķermeni pāršalca tirpas.
Sapratu, ka arī partneris pamanījis straujās izmaiņas manī, bet viņš neapjuka un nesteidzīgi turpināja mani vadīt, mēģinādams saprast, kas mani uztraucis.
Adrians sēdēja pie ozolkoka galda un viņu ieskāva biezi cigarešu dūmi, kas radās no neskaitāmajām cigaretēm, ko vīrietis pat neizlaida no rokām. Viņš nenolaida savu zvērojošo acu skatienu, kas sāka mani tracināt, līdz demonstratīvi uzgriezu viņam muguru.
Ko gan viņš iedomājas? Klusībā nespēju beigt lādēties, cenzdamās nelikt justies partnerim neērti, taču viņš mēģināja man pielāgoties.
-Kas notika? – vīrietis ar neizpratni jautāja, lai tas būtu dzirdams tikai man, taču viņa pierē bija redzama rūpju rieva, kas seju darīja vairāk nobriedušu.
Grasījos atbildēt, taču Adrians bija jau manā acu priekšā.
