local-stats-pixel fb-conv-api

Pēdējās sekundes. #113

169 1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-10/731928

Staigāju pa Bleika guļamistabu no viena stūra uz otru, nespēdama nomierināties. Man kaut kas ir jādara, bet man nav nekādu ideju, nav plāna, jo pirmo reizi es nevaru neko izdomāt.

Aizkaitināti ierūcos un ar rokām saķeru galvu. Mati plūst pār pleciem un, uz viņiem skatoties, manī rodas vēlme viņus nogriezt.

-Diāna, nomierinies,- Bleiks pavēl. Es apstajos istabas vidū un pagriežos pret veco vīru.

-Es nevaru, Bleik,- atsaku.

-Staigāšana pa manu istabu nepalīdzēs,- Bleiks nosaka.

-Ko tad man darīt?- iebļaujos. -Aizmirst to visu un bēgt prom?- jautāju .

-No sākuma tev ir jānomierinās, citādak tu neko neizdomāsi,- vīrietis sacīja un es pamāju ar galvu. Aizgāju līdz viņa gultai un apsēdos, bet ilgi tik mierīgi es nespēju nosēdēt, es sāku dīdīties un man kāja sāka drebēt, tāpēc pielecu kājās.

-Es nevaru, Bleik, nevaru,- ieķērcos, piegāju pie sienas un no visa spēka triecu dūri betona sienā.

Papurināju roku, lai tik ļoti vairs nesāp un atkārtoti mana dūre lidoja pret sienu, tad otra un tā uz riņķi, līdz Bleiks uzlika savu trauslo roku man uz pleca.

-Pietiks,- viņš nočukstēja un es aizelsusies nokritu ceļos.

-Tas ir tik kaitinoši, es neko nevaru izdomāt, neko nevaru izdarīt bez plāna,-izmisusi noteicu un iebraucu ar rokām savos matos, kuri kutināja ādu un lipa klāt, ar asinīm noklātajām, rokām.

-Tu neko neizdomāsi,- Bleiks rūgti noteica un es pacēlu galvu pret viņu.

-Ko?- norūcu.

-Tu neko neizdomāsi,- viņš atkārtoja un es pielecu kājās. Stāvēju dažu centimetru attālumā no viņa, seja tuvu viņam un manas acis pilnas ar naidu lūkojās dziļi vecā .

-Tu neko par mani nezini, tev nav tiesību, ko tādu teikt,- draudīgi noteicu. -Turi savu muti,- pavēlēju, atkāpos no vecā, apstulbušā vīrieša un, pagriezusies uz papēža, izgāju ārā no istabas, aiz sevis aizcirzdama durvis.

Izgāju no viņa mājas un atspiedos ar muguru pret tās sienu. izvilku no kabatas Bleika telefonu, uzspiedu Ītana numuru un pieliku telefonu pie auss. Puisis pēc pirmā pīkstiena aizelsies atbildēja.

-Diāna?- viņš nedroši jautāja.

-Īstā, vienīgā un neatkārtojamā,- atbildēju.

-Priecājos, ka piezvanīji,- puisis noteica un es zināju, ka viņš smaidīja to sakot.

-Man nepieciešama tava palīdzība,-sacīju un aiz Ītana dzirdēju rosīšanos.

-Kur tu esi?- viņš jautāja.

-Netālu, drīz būšu,- atbildēju un atvienoju zvanu pirms viņš paspēja iebilst. Ieliku telefonu kabatā un uzsāku savu, diezgan ilgo, ceļu.

''-Met!- iesaucos un atveru muti plaši vaļā, skatīdamās uz nelielo vīnogu, kas lidoja pa gaisu.

-Tā lido un trāpa!- puisis iebļaujas tieši kad vīnoga ielido man mutē. Parādu puisim mēli un apēdu vīnogu. -Tas bija tikai tāpēc, ka es māku mest un mērķēju es ideāli,- viņš iedomīgi nosaka.

Spēcīgi viņu pagrūžu, bet tas viņu pat neizkustina un es pat nemēģinu vēlreiz, zinot, ka man nekas neizdosies, viņš spēj izturēt manus sitienus un grūdienus. Laimīgais idiots.

-Tu neiedomājies no sevis par daudz, ja?- nosaku un pieceļos kājās. Paskatos uz skaisto ainu manā acu priekšā un nopūšos. Skaisti. Drīzi vien saule aizies tur, aiz horizonta. Tā vēl atspīd jūras ūdenī, veidojot tiešām patīkamu skatu.

-Es gribētu te palikt mūžam,- nosaku ar vieglu smaidu uz lūpām.

-Es arī,- Ītans aiz manis klusi nosaka.''

Mazs smaids parādās man uz lūpām par jaukajiem brīžiem, kas bija pavadīti ar Ītanu mūsu īpašajā vietā pie jūras.

Kad saprotu, ko domāju un, ka es smaidu, es smaidu nomainu pret cietu sejas izteiksmi, kas neko neizsaka, nekādas emocijas.

Rokas kabatās. Cieta, bez emocijām seja. Nāvējošs skatiens katram, kas ne tā paskatās uz mani un tukšs skatiens pārējiem. Nazis kabatā, ierocis citā un viss ir labi, viss ir pareizi un kā vajag.

Ilgi nav bijusi daļa vai man tikai tā šķiet?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-12/734889

169 1 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Neesi vienīgā, kurai tā šķiet.

1 0 atbildēt