Nobeigums
Kvantu pārmija sagrāva cilvēku iedomību un lepnību, tiem cenšoties valdīt pār matēriju. Kad cilvēks nodod savu esību, lai attaisnotu savu pārākumu pār lietām, kuras tika dotas, lai tam kalpotu, tad maldu pārsvars izputina tā iespēju sapratnei, kura vieno un dod iespēju savas zināšanas attstāt paaudzēm aiz sevis. Varenības izpausme liek cilvēkam pārvērtēt tā nozīmi un atstāj to maldoties lietās, no kurām tam ir šķirties visgrūtāk. Līdz cilvēks nespēj atteikties no kaut kā sev svarīga, lai veicinātu attīstību pēc sevis, viņš slavē savu ierobežotību un inertumu, kas neļauj tam atbalstīties pagātnē un pilnvētīgi sevi saskatīt laikā. Stagnācija ir nespēja atrast pareizo metodi, lai turpinātu valodu sevī, kura katrai paaudzei nākot un ejot to papildina ar ko neaizvietojamu, bez kā saprašanas iestājas strupceļš. Spēja uzklausīt un nenosodīt, bet censties izzināt iemeslu kāda centienus tiekties uz priekšu, ir saskarsmes būtiskākais faktors, jo ļaujot citiem rast spēju, ko izdarīt labāk par pašu, arī pašam dod iespēju kādreiz pateikt vairāk, kā tika iemācīts, vairāk, kā kāds spēja iedomāties. Vārda nozīme un svars nekad nebūs pārvērtējams, jo vārds ir tas, kas vieno un vārds ir tas, kas domu ietērpj jēgā.
Kad izžūst strauts,
Tas mazina upi.
Kad izžūst ezers,
Tas vario sausumu.
Kad jūra tiek nošķirta no okeāna,
No sevis tā izspiež sāli.
Ar pilienu ūdens pietika, lai uzplauktu niecīgākais zieds.
Ar sapratni un uzklausīšanu pietika, lai kāds justos atzīts.
lasi, vērtē, komentē 
