local-stats-pixel

Pēdējais glābiņš. #BEIGAS37

 206  1

Zinu, teicu, ka vairs nerakstīšu no citu skatpunktiem, bet šo laikam vajadzēja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-33/716754

Oļegs. (Natašas tēvs)

Atvēru mājas durvis un iekliboju iekšā.

-Taša!- saucu. Kur tas skuķis ir? -Taša, pie velna, nāc lejā un palīdzi savam tētim,- bļāvu. Nekādas atbildes. Aizcirtu durvis un devos uz virtuvi. Kaut kam ēdamam tur ir jābūt. Pirmais, kas pievērsa manu uzmanību, bija mazā lapiņa, kas stāvēja uz galda. Paņēmu to un apsēdos uz krēsla.

'' Kā jau redzi, manis nav mājās. Nekad vairs arī nebūšu. Dzīvo laimīgs bez manis.
Taša. ''

Saņurcīju mazo lapeli un izmetu pa atvērto logu. Labi vien ir! Bez viņas būs vieglāk un labāk.

Nataša. (Beidzot)

Pēc mēneša. Hahahahaha.

-Mamm, kā tu domā, Olīvija un Raitis būs mājās?- jautāju un iekodos sarkanajā ābolā. Skābs, bet garšīgs.

-Viņi aizbrauca pie vecvecākiem. Vai tad neredzi, ka gaismas nedeg? Tepat blakus tak māja,- mamma iesmējās.

-Ak, jā, pareizi,- noteicu. Es cerēju, ka varēsim atkal aiziet pastaigāt pa Rēzekni. Vakaros interesantāk. Pakaitinātu dažus cilvēkus. Ja jau viņi ir prom, būs jāpajautā kādam citam, vai jāiet vienai.

-Labi, es eju ārā,- sacīju, iedevu mammai buču uz vaiga un, paņēmusi somu, izgāju no mājas. Izvilku savu telefonu un uzrakstīju īsziņu Dāvim. Šķiet viņam ir jābūt mājās, bet viņš atrakstīja, ka ir ārā ar savu meiteni. Ideāli! Vienīgie draugi, kuri šajā pilsētā man ir, nevar nākt ar mani staigāt pa Rēzekni.

Labi, nav vienīgie, bet ir vienīgie, kurus es varu paciest. Iezvanījās mans telefons. Mamma.

-Jā?- pacēlu klausuli.

-Kur tu esi?- mamma jautāja. -Tevi te meklē,- viņa piebilda. Paskatījos apkārt.

-Esmu pie centrālās bibliotēkas,- atbildēju. -Lai tie, kas mani meklē nāk uz šejieni, es atpakaļ tagad neiešu,- sacīju.

-Labi,- mamma atteica un nometa. Ieliku telefonu atpakaļ somā un devos pie bibliotēkas durvīm, kur apsēdos uz zemes. Tāpat tagad jau viņa ir ciet, neviens mani nedzīs prom.

Sēžu te jau kādu pusstundu un neviens nenāk. Nopūtos un atkal izvilku savu telefonu no somas. Man bija atnākušas divas īsziņas. Viena no Olīvijas, otra no Raita.

''Čau, mēs esam mājās, ejam ārā. ''

''Tu, blondā pakaļa, ko tu pie bibliotēkas dari? :D''

Protams, Raitis ar savām iesaukām. Vismaz Olīvija tāda nav. Brālis un māsa, dvīņi, bet tik atšķirīgi.

-Nataša, nenosaldē savu dibenu,- pazīstamā Raita balss sauca. Piecēlos kājās un gāju viņiem pretī.

-Pats nenosaldē,- atteicu, kad biju metra attālumā no viņa un Olīvijas.

-Ejam?- Olīvija piedāvāja. Pamāju ar galvu. Olīvija ieķērās man elkonī un mēs trijatā gājām tālāk, kā katru normālu vakaru.

-Bet ko tu viena darīji pie bibliotēkas?- Olīvija jautāja.

-Sēdēju, kā jau redzēji,- atbildēju. -Gāju pastaigāties, mamma zvanīja un teica, ka kāds mani meklē un izdomāju, ka pagaidīšu,- sacīju. Turpinājām iet un runāt par nenozīmīgām lietām, kad izdomājām pasēdēt bērnu laukumiņā.

Iesēdos šūpolēs un Raitis mani šūpoja. Olīvija iesēdās blakus šūpolēs un Raitis sāka šūpot arī viņu. Mēs visi smējāmies un izbaudījām šo jauko vakaru. Apstādināju šūpoles un vienkārši tajās sēdēju, to pašu izdarīja arī Jūlija. Raitis apsēdās uz zemes starp abām šūpolēm un skatījās kaut kur tālumā.

-Kas tie tādi?- viņš pēkšņi jautāja un norādīja uz trīs cilvēku stāviem. Tie mums lēnām tuvojās.

-Nezinu, idiot, pilsēta liela, ne visus tu pazīsti,- atteicu. Atkal paskatījos uz svešajiem cilvēkiem, kuri stāvēja dažu metru attālumā zem laternas un kaut ko apsprieda. Viens no viņiem stāvēja ar muguru pret mani, tāpēc seju neredzēju, bet, kad ieraudzīju viņa draugu sejas, es sastingu šūpolēs un šokā uz viņiem skatījos. Jūlija. Kristaps. Trešais cilvēks var būt Lūkass. Ak Dievs, nē.

-Es viņus pazīstu,- klusi atzinos. Raitis un Olīvija uz mani jautājoši skatījās, bet es pakratīju galvu un piecēlos no šūpolēm. Aizgāju tālāk un apsēdos uz zemes pie koka.

-Nataša,- maigā Lūkasa balss ierunājās un puisis apsēdās man blakus.

-Nat,- arī Jūlija apsēdās man blakus. Kristaps neko neteikdams apsēdās man pretī. Es šokā skatījos uz draugu sejām. Ko viņi šeit dara? Kā viņi mani atrada? Un tad es atcerējos, ka biju pateikusi Kristapam, ka dzīvošu Rēzeknē. Viņš mani nodeva!

-Mums nopietni jāparunā,- Kristaps teica. Jūlija un Lūkass man abās pusēs iesmējās un es sapratu, ka nekas nopietns viņiem nemaz nav sakāms.

-Mums tu pietrūki,- Jūlija sacīja un no sāna mani apķēra.

-Man jūsu arī,- klusi atzinos. Paskatījos atpakaļ uz bērnu spēļlaukumu, bet Raita un Olīvijas tur nebija.

-Tagad tu nekur nepazudīsi un mēs arī,- Kristaps sacīja.

-Ko?- apjukusi jautāju.

-Katrīna teica, ka mēs visi trīs varam dzīvot pie jums, cik ilgi vien vēlamies,- Jūlija sacīja un saspieda mani. -Tagad tu no mums vaļā netiksi,- viņa iesmējās un es pasmaidīju.

Nedroši paskatījos uz Lūkasu. Viņš man uzsmaidīja. Jūlija mani atlaida, atļaujot Lūkasam mani pievilkt sev klāt un noskūpstīt. Jūtas pret šo vienreizējo puisi nav pazudušas un visas iepriekšējās domas par to, ka nevaru ar viņu būt kopā, pazuda kā nebijušas.

Beigas.

Vuola. Laimīgas beigas, jo man ir lielisks garastāvoklis. Ja nebūtu, tad šīs beigas būtu daudz citādākas. :)

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 37

0/2000

Ahh nu paldies par šo brīnišķigo stāstu :) 

 3  0 atbildēt
JĀĀĀ! UN VIŅI IR LAIMĪGI KOPĀ!
 3  0 atbildēt

Vaijj. Vismaz šodien es vienu labu lietu izdarīju:)

 1  0 atbildēt

eh, stāstam beigas. pēdējas 10 daļas neesmu lasījusi, jo nav laika. :((

 1  0 atbildēt

I love you, muppet :D

 1  0 atbildēt

Eu, man ļooooooti patika beigas, bet...nevari uzrakstīt otras beigas? Nuu nelaimīgās, tad lai lasītāji domā kā viņiem labāk patīk...

 1  0 atbildēt

Nu viss, tagad es ņemu īsu atvaļinājumu. emotion

 0  0 atbildēt