local-stats-pixel

Pēdējais glābiņš. #3321

 178  1

Vēl nav beigas. Tās ir labas, vai sliktas ziņas? :D Šī daļa no citu skatpunktiem. (: Un es jutos dīvaini rakstot no citu skatpunktiem, ja kas, tāpēc nevainojiet mani, ja tur nav izteikti skaidras jūtas, vai kkas. Nedomāju, ka vēl kādreiz rakstīšu no kāda cita skatpunkta. Phew. :D

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-32/716231

Anna. (Lūkasa mamma)

-Sveiks, dēliņ,- sveicināju Lūkasu, tikko kā iegāju viņa palātā un apķēru viņu.

-Čau,- viņš atbildēja. -Tev nebija jābūt darbā?- Lūkass jautāja, kad apsēdos uz krēsla blakus viņa gultai.

-Šodien paņēmu brīvu,- atteicu. -Man tev kaut kas jāsaka,- nedroši teicu un saņēmu Lūkasa roku.

-Kas noticis?- viņš satraukts jautāja.

-Nomierinies,- noteicu un paspiedu dēla roku. -Nataša lika tev nodot šo vēstuli,- sacīju un ieliku to viņam rokā. -Viņa ar savu mammu pārvācās,- piebildu, noskūpstīju dēla pieri un atstāju viņu vienu, lai izlasītu vēstuli. Viņš būs sagrauts. Nopūtos un devos atpakaļ uz mājām. Atbraukšu vēlāk, lai Lūkass var visu pārdomāt.

Jūlija.

-Kristap!- saucu un dauzījos pie viņa mājas durvīm. Turpināju to darīt vēl kādu brīdi un tad man aptrūkās spēki. Atspiedos pret durvīm un noslīdēju zemē. Kā viņa tā varēja? Viņa neko nepaskaidroja un aizgāja. Atstāja kādu vēstuli, kuru pat neesmu izlasījusi. Man nevajag vēstules, man vajag viņu. Tikko atguvu, bet atkal pazaudēju. Mana vienīgā draudzene.

Paskatījos uz vēstuli, kura bija saņurcīta man rokā. Nē, es nelasīšu, viņai vajadzēja visu paskaidrot man acīs skatoties, nevis uzrakstīt visu uz nieka lapas.

-Jūlij?- Kristaps notupās man priekšā. Pacēlu galvu pret viņu. Apķēros puisim ap kaklu.

-Kristap, Nataša, viņa ir pprom,- šņukstēdama sacīju. Kristaps aplika rokas man ap vidukli un pievilka sev klāt.

-Es zinu, mazā,- viņš atteica un apsēdās uz zemes, mani ievilkdams sev klēpī. -Kas tā par vēstuli?- viņš jautāja.

-No Tašas, viņa to ielika man rokā un aizgāja, tur laikam viss ir paskaidrots,- atbildēju un apsēdos Kristapam blakus.

-Viņa tev iedeva vēstuli?- puisis pārsteigts jautāja. Pamāju ar galvu.

-Tev nē?- apjukusi jautāju.

-Nē,- Kristaps atbildēja un piecēlās kājās. Viņš pasniedza man roku, kuru pieņēmu un piecēla mani kājās.

-Kur mēs ejam?- jautāju. Kristaps neatbildēja un turpināja mani vilkt aiz rokas. -Kristap, kur mēs ejam?- atkāroju jautājumu.

-Pie Lūkasa. Ja tev ir vēstule, tad tāda ir arī viņam,- Kristaps atbildēja un atslēdza mašīnas durvis. -Kāp iekšā,- viņš mudināja atvēris pasažiera durvis. Paklausīju un iekāpu mašīnā. Kristaps aizcirta durvis, apskrēja apkārt mašīnai un ieņēma šofera vietu.

Visu ceļu līdz slimnīcai, Kristaps klusēja. Es skatījos uz cilvēkiem, kuriem pabraucām garām, cerot starp viņiem ieraudzīt Tašu. Viņas tur nebija. Nebija! Viņa jau ir aizbraukusi, tikai kur?

-Jūlij,- Kristapa balss atsauca mani realitātē. Viņš bija atvēris man durvis un gaidīja, kad izkāpšu. To arī izdarīju un negaidot Kristapu devos iekšā slimnīcā un uz Lūkasa palātu.

Lūkass. (jap, jau cits skatpunkts)

Palātā iesteidzās Jūlija, tikko kā saņēmos atvērt vēstuli.

-Lūkass,- viņa aizelsusies apsēdās uz gultas malas. -Tev arī ir vēstule,- viņa secināja, ieraugot man rokās aploksni.

-Jā, tev arī?- jautāju un Jūlija man parādīja saņurcītu papīru. -Skaidrs. Tu jau izlasīji?- jautāju.

-Nē. Kopā?- viņa piedāvāja. Pamāju ar galvu. Kopā atvērām aploksnes un izvilkām salocītās vēstules. Atlocīju savu un pie sevis sāku to lasīt.

'' Lūkass, piedod, ka neatvadījos personīgi. Es nevarēju saņemties, tas būtu bijis grūti mums abiem.

Es nezinu vai tu to zini, vai nē, bet tava mamma ir manas mammas māsa. Tu esi mans brālēns, it kā. Atceries, ka toreiz tā izskrēju no tavas palātas? Tu laikam uztraucies.. Lūkass, tajā reizē es gribēju no tevis šķirties, bet es to nespēju, tas bija grūti. Saproti mani, es nespēju būt kopā ar savu brālēnu...''

Viņa gribēja šķirties, jo viņa nespēj būt kopā ar savu brālēnu Bet es neesmu viņas brālēns! Es zinu, ka esmu adoptēts. Tātad neskaitos brālēns.

Tālākais teksts bija nedaudz izplūdis. Šķiet rakstot, viņa bija sākusi raudāt un asaras nopilēja uz lapas.

''... piedod. Tu laikam padzirdēji, ka es pārvācos. Tā ir taisnība. Es tagad dzīvošu ar savu mammu, kura izrādās, nemaz nav mirusi. Tas ir garš stāsts, kuru es tagad nevarēšu uzrakstīt. Ja tev interesēs, tad pajautā Jūlijai, viņa visu zin.

Es ceru, ka vēl kādreiz tiksimies. Ja tu nezināji par to adoptāciju, tad palūdz Annai piedošanu no manis, jo biju atklājusi šo noslēpumu.

Mīlu, Nataša. ''

Nataša. Viņa aizbrauca. Kāpēc neuzrakstīja kur? Varbūt izplūdušajā daļā tas bija rakstīts? Man jāuzzin kur viņa ir.

-Jūlij,- paskatījos uz meiteni, kuras acis bija stiklainas. Tādas pašas droši vien ir man. -Viņa tev uzrakstīja, kur viņa aizbrauca?- jautāju.

-Nē, te nekā nav. Viņa aizbrauca, nepasakot kur,- Jūlija atbildēja, pielecot kājās. Pag, viņa ir dusmīga?

-Jūlij, kur tu ej?- jautāju. Jūlija stāvēja pie durvīm un bija gatava kaut kur iet.

-Man jāuzzin kur viņa ir,- Jūlija klusi atbildēja un asaras noslīdēja pār viņas vaigiem. Jūlija pēdējo reizi uz manis paskatījās un, atvērusi palātas durvis, aizgāja.

Arī man jāuzzin, kur ir Nataša. Bet es nevaru nekur iet. Vēl nedēļa jāpavada šajās četrās sienās, bet vai tas mani kādreiz ir apturējis? Nē. Izrāvu katedrus no rokām un nosedzu segu no kājām.

Jau grasījos celties kājās, kad palātā iesteidzās Kristaps un aiz viņa Jūlija.

-Lūkass, ko pie velna tu dari?- Kristaps pieskrēja pie manis un centās mani dabūt atpakaļ gultā.

-Man jāzin, kur ir Nataša,- sacīju.

-Viņa ir Rēzeknē, Lūkass,- viņš atbildēja. -Kad tevi izrakstīs, tad mēs brauksim pie viņas,- Kristaps teica un es padevos. Iesēdos atpakaļ gultā un ūlija uzsedza man segu.

-Kā tu zini, ka viņa ir Rēzeknē?- jautāju.

-Viņa man pateica,- viņš mierīgi atbildēja.

-Ko? Kad? Tev nebija vēstule?- jautāju visu pēc kārtas.

-Kad atvadījās un nē, man nebija vēstule,- Kristaps atbildēja. Jūlija izgāja no palātas. Laikam, lai pasauktu ārstus. Atgūlos spilvenā un aizvēru acis.

Es braukšu pie viņas. Rēzekne. Tas nav nemaz tik tālu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-BEIGAS/716963

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 21

0/2000
Tu sīkā, es tevi piekaušu, un tu zini kpc..
 0  0 atbildēt
Mieru dāmas
 0  0 atbildēt
Meitenes mierā. Man jacky būs jāsauc? Kas te ir ar jums? Neviens puisis nav tik agresīvs
 0  0 atbildēt