Daļa būtu bijusi no rīta, bet kaut kas iepriekšējā vakarā gļukojās ar spokiem un nācās šodien daļu pārrakstīt. Brīdinu, tur varētu būt putra, jo man tāda putra ir galvā. Ha!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-29/715571
Ieejot mājā sajutu ceptas gaļas smaržu. Aizvēru aiz sevis durvis un uzreiz gāju uz virtuvi.
-Zināju, ka tu te būsi,- noteicu, nobiedējot mammu, kura stāvēja pie plīts un cepa gaļu.
-Nu, negribēju palikt pie māsas un vēlējos pārliecināties, ka tev viss kārtībā,- viņa nedroši atteica un uzlūkoja mani. Es neko neteikdama uzgāju uz savu istabu. Lai jau paliek, man jau netraucēs.
Novilku apavus, iekritu gultā un skatījos griestos.
-Taša?- mamma klusi pieklauvēja pie manas istabas durvīm. Nopūtos un aizvēru acis.
-Durvis ir vaļā,- noteicu un dzirdēju, kā istabas durvis atveras un soļus, kuri tuvojās gultai. Gulta ieliecās un es atvēru acis.
-Es tev kaut ko atnesu,- viņa man uzsmaidīja un gultā ielika četrus lielus maisus.
-Kas tur ir?- jautāju un piecēlos sēdus.
-Es redzēju tava skapja saturu,- viņa atteica. -Uzmēri un atrādies,- viņa iedrošinoši teica un izgāja no istabas, atstājot mani vienu ar maisiem, kuri manuprāt bija pilni ar drēbēm. Drēbēm, kuras man nopirka mamma. Nopūtos un no pirmā maisa izņēmu visas četras kurpju kastes. Neatverot vākus es tās noliku zemē, blakus gultai.
Otrais maiss bija pilns ar drēbēm, pārsvarā kleitām, trešais tāds pats, tikai ar pāris šortiem un krekliem. Nevienu pašu drēbju gabalu es neuzmēroju, tikai noliku uz gultas. Ceturtais maiss nebija tik pilns kā pārējie, tāpēc to atstāju beigām, domādama, ka tur būs, kas interesants, vai vismaz kas tāds, kas man tiešām patiks un es vēlēšos to uzvilkt, un atrādīties mammai.
Pašā virspusē bija maza lapiņa, kur bija mammas rokraksts.
'' Gaišo kleitiņu man uzdāvināja tava vecmamma tavā vecumā, tā ir īpaša, vismaz man tāda vienmēr viņa ir bijusi. Man kleita vairs neder un es vēlos, lai tā būtu tava. Lūdzu, nesaplēs to, jo tā ir īpaša un ceru, ka arī tu to atdāvināsi savai meitai.
Tumšo kleitu ieraudzīju veikala skatlogā un nodomāju, ka tev patiks. Tur ir arī skisniņa maisiņā, ja nepamanīji. Uzvelc kleitu ar baltajām papēžu kurpēm, gaidīšu tevi lejā.
Mīlu, mamma.''
Saņurcīju mazo lapiņu sev rokās un aizmetu uz otru istabas stūri. Nobolīju acis un izvilku gaišo kleitiņu, kura bija ļoti vienkārša. Gaiši zila, gandrīz vai balta. Nav pārāk gara, bet noteikti nav arī īsa. Kleitas augšdaļa nedaudz līdzinājās korsetei un apakšdaļa, sākot no gurniem bija kuplāka, kleita bija uz lencītēm. Tik vienkārša, bez neviena zīmējuma, nekā, bet skaista.
Uzmanīgi to noliku uz gultas, pie pārējiem apģērba gabaliem, kurus neuzmērīju. Zinot, ka mamma ļoti labi pārzin modi un, kādas kleitas man patīk, es zināju, ka kleita, ko izvilkšu man patiks.
Lēnām to izvilku un turēju sev priekšā. Man viņa nepatīk, es to drīzāk dievinu. Nedomājot es izģērbos līdz apakšveļai un uzvilku kleitu. Tā bija iespīlēta, labu gabalu virs celīša un varēja redzēt manas slaidās kājas. Atradu arī balto jostiņu un apliku ap vidukli. Tā izcēlās uz tumši zilās kleitas un izcēla arī manu slaido vidukli, kas man patika.
Vienā no kastēm atradu arī baltās augstpapēžu kurpes, kuras uzvilku un atkal nostājos spoguļa priekšā. Uzsmaidīju pati sev un piekārtoju matus.
Laimīgi nopūtos par savu izskatu. Vēlreiz uzsmaidīju atspulgam un uzmanīgi izgāju no istabas, un tik pat uzmanīgi un nedroši kāpu lejā pa kāpnēm.
-Mamm?- saucu un mana mamma izsteidzās no virtuves. Gandrīz paklupu, bet noturēju līdzsvaru un nokāpu no pēdējā pakāpiena. Uzsmaidīju mammai, kurai acīs bija asaras. Viņa nelikās par tām ne zinis un ievilka mani savā apskāvienā.
-Tu esi tik skaista un pieaugusi,- viņa sacīja un atlaida no apskāviena, lai vēlreiz mani aplūkotu. -Tu varētu šajā kleitā doties uz rītdienas svinībām,- viņa noteica.
-Kādām vēl svinībām?- jautāju.
-Pēc tam pastāstīšu,- mamma atmeta ar roku un pagrieza mani pret kāpnēm. -Aizej pārģērbies un nāc vakariņās,- viņa piebilda. Novilku apavus, kuros bija grūti staigāt, un tos turēdama rokās, uzskrēju uz istabu. Kleitas vietā uzvilku kādus šortus no drēbju kaudzes un brīvi krītošu krekliņu.
Atkal noskrēju lejā pa kāpnēm uz virtuvi, kur uz galda jau viss bija salikts. Apsēdos uz viena no krēsliem un Katrīna apsēdās man pretī. Uzreiz ķēros klāt gardajam ēdienam un mans vēders pat apmierināti noburkšķēja.
-Stāsti,- sacīju, pārtraucot ieilgušo klusumu.
-Ko?- mamma jautājoši uz mani skatījās.
-Par tām svinībām,- atteicu.
-Āā, par to,- viņa noteica. -Nu, tās skaitās dzimšanas dienas svinības mana kolēģa dēlam, bet tur būs vairāki mani kolēģi un mēs izbaudīsim brīvdienu, kopīgi pasēžot un pļāpājot, kamēr mana kolēģa dēls un viņa draugi svinēs,- mamma stāstīja.
-Ko es tad tur darīšu,- jautāju.
-Tu varēsi iepazīties ar vienaudžiem un dabūsi jaunus draugus,- Katrīna mierīgi atbildēja.
-Man jau ir draugi,- sacīju.
-Bet tajā pilsētā nav,- mamma atteica.
-Kam man draugus no citas pilsētas, ja es dzīvoju šeit?- apjukusi jautāju.
-Es tajā pilsētā - Rēzeknē, dzīvoju visu šo laiku, tur ir mans darbs un es vēlētos, ja tu dzīvotu ar mani,- mamma pār galdu saņēma manu plaukstu.
-Bet te ir mani draugi,- klusi sacīju.
-Tu varēsi braukt ciemos, kad vien vēlēsies, meitiņ,- mamma sacīja un man silti uzsmaidīja.
-Bet..- iesāku, bet mani pārtrauca mamma.
-Mēs rīt izbraucam trijos, lai paspētu vēl pārģērbties pirms svinēšanas un nolikt mantas manā mājā, sakravājies, Taša,- mamma noteica un izgāja no virtuves.
Rīt! Rītdien es pazūdu no šīs pilsētas! Es vispār to vēlos? Pamest savus draugus? Lūkasu? Jūliju un Kristapu? Nē, bet nāksies, es nevaru šeit ilgāk palikt, ja manu tēvu drīzumā laidīs ārā no slimnīcas.
Atskārtu, ka nemaz nevēlos palikt šajā pilsētā. Kaut gan man šeit ir draugi, es gribu ātrāk pazust no šīs pilsētas, ātrāk prom.
Līdz trijiem es noteikti paspēšu atvadīties no visiem un tad es braukšu prom. Es tikšu prom no Oļega, no problēmām, un varēšu sākt no jauna. Jauna pilsēta, skola, draugi.
Es dzīvošu ar savu mammu, vēl neesmu viņai piedevusi par to, ko viņa izdarīja, bet viņa ir mana mamma un es viņu mīlu vairāk par visu, nekad nemaz neesmu pārstājusi to darīt.
Nopūtos un, ielikusi šķīvi izlietnē, uzskrēju uz istabu, lai varētu sākt kravāt mantas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-31/715955
