local-stats-pixel

Pēdējais glābiņš. #280

 194  1

Nesaprotu kāpēc jūs vienmēr noticat, ka neturpināšu, vai beigšu stāstu. emotion

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-27/715269

Iegājusi slimnīcā, ātrā solī gāju uz Lūkasa palātu, nemaz nepamanīdama Jūliju, kura uzkrītoši man māja.

-Nataša Rozonova, stāt!- viņa uzsauca. Daudzi uz viņu atskatījās, bet tas draudzeni neiespaidoja. Viņa izskatījās nikna un apstulbusi reizē, un viņa tuvojās man. Sastingusi stāvēju un viņu sagaidīju. Meitene uzlika rokas man uz pleciem un sāka mani kratīt.

-Ko tu dari?- iesmejoties jautāju.

-Tev prāta nav?- viņa jautāja un beidza manis kratīšanu, lai varētu skatīties tieši acīs. -Tu vispār zini, kāda ir tam čalim reputācija? Tu vispār iedomājies par Lūkasu, kad ar viņu skūpstījies ārpus slimnīcas, kurā guļ tavs puisis?- viņa jautāja. Varēja redzēt, ka draudzene centās nebļaut.

-Viņš mani noskūpstīja, ne es viņu,- aizstāvējos.

-Bet tu atbildēji,- Jūlija nepiekrita.

-Nē, es atrāvos un iesitu viņam,- atteicu.

-Tad es laikam visu neredzēju,- Jūlija vainīgi noteica un atlaida mani. -Bet tev tāpat ir jāpskaidro, kāpēc tu ar viņu vispār tur bijāt, jo es tikai redzēju jūs pie slimnīcas skūpstāmies,- draudzene uzstāja un es nopūtos, bet tomēr piekrītoši pamāju. Apsēdāmies uz krēsliem un es lēnām pārstāstīju visu. Visu! Par mammu, Annu, Lūkasu, visu, pilnīgi un galīgi visu, neko nenoklusējot.

-Ak Dievs,- viņa nomurmināja, kad biju beigusi runāt. Noslaucīju savas asaras un ļāvu Jūlijai mani apskaut. -Tu tiešām šķirsies no Lūkasa?- viņa jautāja glaudot manus matus.

-Man tas ir jādara,- atbildēju un jau atkal noslaucīju asaras. -Bet tu taču tur būsi, vai ne?- pajautāju. Nevēlos pēc tam būt viena un raudāt kādā pasaules nostūrī.

-Es gaidīšu aiz durvīm. Neatstāšu jau tevi pēc tādas šķiršanās vienu,- Jūlija atteica. -Pēc tam vēl tevi netradīšu, jo būsi kādā stūrī ielīdusi,- viņa iesmējās. Jūlija tiešām mani pazīst.

-Kā es tevi mīlu,- klusi noteicu un Jūlija iesmējās.

-Es tevi arī,- viņa tikpat klusi atbildēja un atlaida mani no mīļā apskāviena. -Mums laikam jāiet, dūdiņ,- viņa sacīja un mani iedunkāja. Pamāju ar galvu un ievilku dziļu saraustītu elpu, ko pēc tam lēnām izpūtu.

-Es nezinu vai to izturēšu,- nočukstēju, kad jau gājām pa gaiteņiem uz Lūkasa palātu.

-Viss būs kārtībā,- draudzene mani centās uzmundrināt. -Ko tu teiksi, ja viņš jautās kāpēc?- Jūlija pēkšņi jautāja.

-Es teikšu, ka nespēju būt kopā ar savu brālēnu,- atteicu. -Nedomāju, ka man vajadzētu viņam kaut ko sīkāk paskaidrot. Ja viņš nesapratīs, tad teikšu, lai jautā Annai,- man viss jau bija galvā izplānots. -Es tikai nevēlos raudāt viņa klātbūtnē,- klusi piebildu, kaut zinu, ka tāpat to darīšu.

-Nu, esam klāt,- Jūlija mani pēdējo reizi apskāva un atvēra palātas durvis. Lūkass bija nomodā un man uzsmaidīja. -Kristap, man vajadzīga tava palīdzība,- meitene uzlūkoja savu puisi. Kristaps uzreiz izgāja arā no palātas, Jūlija viņam sekoja un aizvēra aiz sevis durvis. Nu, esam palikuši vieni.

Nedroši tuvojos gultai. Nostājos kājgalī un skatījos uz Lūkasu, kura smaids lēnām pazuda, jo saprata, ka kaut kas nav kārtībā.

-Kas noticis?- viņš jautāja. Jau gribēju kaut kā sākt visu paskaidrot, kad mūs iztraucēja medmāsa, kura iesteidzās palātā, lai dotu Lūkasam zāles.

-Drīz apmeklētāju laiks beigsies,- viņa vēl piebilda, pirms izgāja no palātas. Es pat nebiju pamanījusi, ka jau ir vakars. Nopūtos un atkal pievērsos Lūkasam, kurš nepacietīgi gaidīja, ko teikšu, bet es nespēju neko dabūt pār lūpām.

Es tikai stāvēju. Neko neteicu. Sapratu, ka neko tā arī pateikt nespēšu, vismaz šovakar, es pieskrēju pie puiša, ātri noskūpstīju viņa vaigu un, izvairoties no viņa rokām, kuras centās mani saķert, es izskrēju no palātas.

Kaut gan man sāp pirksts un ir grūti rakstīt, es uzrakstīju šo īso daļu. ;)
Tikai 562 vārdi, apmēram.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-29/715571

Pievienotie video



Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000