7

 239  1

Piedodiet, ka nelieku bieži daļas, man vienkārši nav iedvesmas un laika. Ceru, ka sapratīsiet.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-26/715001

Sēdēju parkā uz kāda soliņa, apkārt man bija tikai koki. Šeit neviens nenāk, es tikai nezinu kāpēc, jo šeit ir tiešām jauki pasēdēt. Pilnīgs klusums, nu, ja neskaita putnus. Uz šo jauko vietiņu ved taciņa, kura beidzas šeit. Varbūt tāpēc neviens šeit nenāk. Taciņu knapi var redzēt, tā ir apaugusi ar garu zāli un tikai tie, kuri zin par šo vietu, zina, ka tā taciņa vispār tur ir.

Brīnumainā kārtā, es neraudu. Es tikai sēžu uz soliņa un ne par ko domāju. Nu, labi, tā nav īsti patiesība. Es domāju par to, ko man stāstīja mamma. Tā vispār ir taisnība? Varbūt viņa melo. Šo tēmu labāk atstāšu vēlākam, man tagad nav vēlēšanās domāt par ko tādu, kas novedīs mani līdz asarām, bet tāpat ir jādomā par vienu lietu, kura mani tiešām novedīs līdz asarām. Lūkass.

Man būs jānobeidz mūsu attiecības. Kopš es uzzināju, ka viņa māte, vai pareizāk - audžumāte, ir mana tante, es nezinu kā man būtu jāizturas viņa klātbūtnē. Ja visu nebeigšu jau tagad, es sāpināšu puisi, kad viņš sapratīs, ka es vairs nejūtos tieši tāpat, kā no sākuma. Es viņa klātbūtnē jutīšos neērti un dīvaini.

Es sev apsolu, ka es izbeigšu mūsu attiecības.

Nopūtos un paskatījos apkārt. Tālumā, aiz visiem kokiem un krūmiem, varēja saredzēt vairākus cilvēkus, kuri pastaigājas pa parku. Tomēr viens piesaistīja manu uzmanību. Cilvēks stāvēja uz vietas, tieši vietā, kur sākas šī īsā taciņa. Izskatījās, ka šis cilvēks tieši meklē šo taciņu. Laikam neesmu vienīgā, kura zin par šo vietu.

Novērsos un skatījos uz zemi. Iedomājoties par to kā man sāpēs, kad vajadzēs šķirties no Lūkasa, acīs sariesās asaras. Nezinu, vai viņam būs tikpat sāpīgi, cik man, bet es priecātos, ja viņš nepārdzīvotu. Būtu vieglāk viņu aizmirst, ja zinu, ka viņš nepārdzīvo un turpina dzīvot tālāk, bez manis.

-Sveika,- mani sveicināja samulsis tumšmatis. Biju tā aizdomājusies, ka pat viņu nedzirdēju atnākam. Notrausu asaras un viņam laipni uzsmaidīju.

-Sveiks,- atņēmu sveicienu. Ieskatījos viņa tumši brūnajās acīs, bet tikpat ātri arī novērsos.

-Un es domāju, ka esmu vienīgais, kurš zin par šo vietu,- viņš iesmējās. Pasmaidīju.

-Es domāju tieši tāpat,- sacīju. -Es tev netraucēšu,- noteicu un piecēlos kājās, tieši tad, kad puisis bija apsēdies uz soliņa.

-Pagaidi,- viņš saķēra mani aiz rokas un apstādināja. Puisis piecēlās kājās un pagrieza pret sevi. -Vismaz pasaki kā tevi sauc,- viņš man uzsmaidīja un es atbildēju ar to pašu.

-Nataša,- atteicu. -Tevi?- jautāju.

-Noa,- puisis atbildēja un beidzot atlaida manu roku. Vēl pēdējo reizi viņam uzsmaidīju un aizgāju. Zariem krakšķot zem manām kājām, es gāju pa taciņu prom no puiša, kura vārds man likās nedaudz dīvains un nedzirdēts. Bet tieši to pašu daudzi domā arī par manu vārdu.

Nopūtos un gāju tālāk. Vairs jau neesmu uz mazās taciņas, bet gan uz smilšu celiņa, pa kuru staigāja vairāki cilvēki. Pusaudži, iemīlējušies pusaudži, ģimenes, mātes ar bērniem, cilvēki labākajos gados un pat cilvēki, kuri ved pastaigā savu suni. Noraudzījos uz mīļjiem mājdzīvniekiem, kuri pagāja man garām. Es arī tādu gribētu.

Tagad, ejot pa parku, es tiešām ne par ko nedomāju. Vienkārši izvēdināju galvu.

-Nataša!- kāds aiz manis mani sauca. Pagriezos un ieraudzīju, ka man pretī skrien tas pats tumšmatis - Noa. Pasmaidīju un sagaidīju kad viņš mani panāks.

-Es aizgāju, lai tev netraucētu,- sacīju un mēs uzsākām iet.

-Tu tāpat nebūtu traucējusi,- viņš neslēpti flirtēja. -Man skaistas meitenes nekad netraucē,- viņš piebilda un es nedaudz nosarku. Novērsos no viņa un skatījos uz koku galotnēm ar tēlotu aizrautību.

-Kur tu vispār ej?- jautāju un pagriezu galvu pret viņu. Es vairs nebiju nosarkusi un domāju, ka sārtums kādu laiku neatgriezīsies manos vaigos.

-Tikai tevi pavadu, tikai kur, es nezinu,- viņš nedaudz iesmējās.

-Tu nopietni mani pavadīsi uz slimnīcu, kura ir tepat aiz stūra?- iesmejoties jautāju.

-Kāpēc ne?- viņš jautāja un sāka iet atmuguriski man pa priekšu. Paraustīju plecus. Es nezinu kāpēc, bet ar šo puisi es varu brīvi runāt, tas ir viegli. -Nu tad, ejam,- viņš smaidīdams noteica un atsāka iet normāli, man blakus.

Mēs līdz slimnīcai runājām par dažādām lietām, iepazinām viens otru. Apstājos pie slimnīcas un pagriezos pret puisi, kurš nebija beidzis smaidīt ne uz sekundi.

Noa strauji man pieliecās tuvāk un mani noskūpstīja. Uz brīdi aizmirsu par visu un visiem, bet tad atcerējos par Lūkasu un manām jūtām pret viņu. Atrāvos un iecirtu Noa spēcīgu pļauku.

Asi pagriezos uz papēža un ieskrēju slimnīcā, atstājot aiz sevis apmulsušu un apjukušu puisi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-28/715568

Komentāri 7

0/2000
Ar katru dalu iemiilos shajaa stasta arvien vairak un vairak. Love. ;)
 0  0 atbildēt
Slap dat face. Cerams viņam paliks rozā nospiedums
 0  0 atbildēt
neko nesaprotu un negribu zinat,jaunu daļu :D
 0  0 atbildēt
ludzu, neizposti vinu attieciibas. viniem jabut kopa. un es jau ienistu to noa. :d
 1  1 atbildēt

Hahahahahaha, gribētu redzēt. :D

 0  0 atbildēt