16

 246  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-21/713087

- Nevajadzēja, - Lūkass iebilda, kad iedevām viņam maisiņu ar visu,ko nopirkām.

- Vajadzēja, - atteicu un uzspiedu buču puisim uz vaiga. Kristaps stāvēja Lūkasam otrā pusē.

- Jā, vajadzēja, - arī viņš iedeva buču uz Lūkasa vaiga. Es nevarēju noturēties un sāku smieties vēderu turēdama, kamēr Lūkass berzēja to vaigu, kuru bija nobučojis Kristaps.

- Vai tad tik traki? - smiedamās jautāju, kad arī Kristaps sāka berzēt savas lūpas. Apsēdos uz krēsla, kurš joprojām stāvēja blakus gultai. Lūkass vēl berzēja savu vaigu un Kristaps - lūpas.

- Kristap, iedod ātri savu telefonu, - pastiepu roku puiša virzienā un viņš iedeva man savu telefonu. Uzrakstīju Jūlijai īsziņu, lai viņa pēc iespējas ātrāk atnāk.

- Kam tu rakstīji? - Kristaps jautāja. Es pat kārtīgi nesapratu, ko viņš teica, jo puisis vēl nebija beidzis tīrīt savas lūpas.

- Jūlijai, - atbildēju un paraustīju plecus. - Es izdomāju kā varētu jums palīdzēt, lai nav jums jāberzē vaigs, vai lūpas. - iesmējos. Pēc piecām klusumā pavadītām minūtēm palātā ieskrēja aizelsusies Jūlija. Izskatās, ka viņa skrēja visu šo ceļu uz slimnīcu.

- Kas noticis? - viņa jautāja un aiztaisīja palātas durvis.

- Mums vajag tavu palīdzību, - atteicu.

- Kāpēc Lūkass ir slimnīcā? Kas noticis? - draudzene šķiet nemaz nedzirdēja, ko es teicu. Piecēlos un piegāju pie viņas.

- Mums vajag tavu palīdzību, - atkārtoju. - Tev ir vienkārši jānoskūpsta Kristaps, - sacīju. - Ja nē, viņš turpinās tīrīt savas lūpas, - atkal iesmējos.

- Kāpēc viņš to dara? - Jūlija jautāja un paskatījās uz Kristapu, bet tad uz Lūkasu. - Skaidrs, - viņa vienkārši noteica un aizgāja pie Kristapa. Piegāju pie Lūkasa tieši tajā pusē, kur iepriekš stāvēja Kristaps un uzspiedu puisim uz vaiga buču. Lūkass vairs to vaigu neberzēja. Pasmaidīju un Lūkass, saķēris manu roku, ievilka gultā sev blakus.

- Domā ar to pietika? - viņš jautāja skatoties uz mani.

- Nu, jā, - atteicu un izlīdu no gultas. Lūkass joprojām turēja manu roku un uzmetis lūpu uz manis skatījās. Nopūtos un dāvāju puisim īsu skūpstu uz lūpām. Pasmaidīju un nedaudz atkāpos no gultas.

- Vai tagad pietika? - jautāju un sakrustoju rokas zem krūtīm.

- Pagaidām, jā, - puisis atbildēja un paskatījās aiz manis. Arī es pagriezos. Kristaps un Jūlija bija kā dēles piesūkušās viens otram. Iesmējos un sasitu plaukstas.

- Varbūt pietiks? - jautāju un viņi beidzot atrāvās viens no otra un nedaudz nosarka.

- Piedod, - Jūlija noteica un iesmējās. Kristaps aplika roku viņai apkārt un pievilka sev pie sāna. - Eu, bet ko mēs tagad darīsim? - Jūlija jautāja. Paraustīju plecus un atskatījos uz Lūkasu, kurš izdarīja to pašu.

- Uzspēlējam kārtis? - Kristaps ierosināja.

- Nemāku, - noburkšķēju un piegāju pie loga, kur bija pietiekami liela palodze, lai uz tās varētu apsēsties. Uzlīdu uz palodzes un skatījos arā pa logu. Dzirdēju sačukstēšanos aiz manis, bet nelikos par to ne zinis un turpināju skatīties ārā pa logu.

Slimnīcai garām gāja krāsaini saģērbušies cilvēki un starp tiem es redzēju arī Sandi, kuru bija viegli atšķirt, viņš vienīgais bija tumši saģērbies. Puisis nebija nekur tālu ticis, viņš sēdēja uz soliņa netālu no vietas, kur bija sakņupis uz ceļiem dēļ manis. Ļauni pasmīnēju un pievērsos citiem cilvēkiem, kuri staigāja netālu no slimnīcas.

Pāri ceļam, pretī slimnīcai bija kaut kas līdzīgs parkam, kur saredzēju dažus cilvēkus, kuri ir izveduši pastaigā savus suņus, vai vienkārši pastaigājas un izbauda svaigo gaisu.

Pie slimnīcas apstājās kāda mašīna un no tās izkāpa pusmūža sieviete ar blondiem matiem un garu, gsišu kleitu. Viņa bija uzlikusi saules brilles un skatījās visur apkārt un tad uz augšu. Viņa noņēma saules brilles un skatījās tieši uz mani.

Viņa likās ļoti pazīstama. Manas acis šokā iepletās un es mutei priekšā pieliku roku. Nē, nevar būt. Nolecu no palodzes un ar muguru atspiedos pret sienu blakus logam. Es biju nemanot sākusi strauji elpot. Lēnām pieliecos un paskatījos ārā pa logu. Sieviete bija pazudusi un es sāku domāt, ka man rādās halucinācijas.

Atspiedusies pret sienu, noslīdēju līdz pat zemei. Kājas pievilku sev klāt un tās apķēru. Atliekusi galvu, skatījos griestos un centos apvaldīt asaras. Tālumā dzirdēju balsis, kuras mani sauca un es sapratu, ka nebiju dzirdējusi, ka mani sauca mani draugi, kuri bija par mani uztraukušies.

Arī tagad, kad Jūlija un Kristaps bija notupušies man pretī, un Lūkass gribēja līst ārā no gultas, lai nāktu pie manis, es nepievērsu tam uzmanību. Es spēju domāt tikai un vienīgi par to sievieti.

Njā, es jau vakar teicu, ka šodien gan jau būs daļa. vuolá.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-23/713836

Komentāri 16

0/2000

būs vēl?

 0  0 atbildēt

Man liekas, ka tā varētu būt viņas mamma :)

 0  0 atbildēt

No sākuma atrodiet mani. :D

 0  0 atbildēt

99.9% tā ir Natašas mamma. 

 0  0 atbildēt
A es ziny, kur atrast ;D
 0  0 atbildēt