Atgādinu, ka Oļegs ir slimnīcā. (:
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-15/711203
- Sandi? - iesaucos, redzot kā Sandis parādās virtuves durvīs un aiz viņa Kristaps un Jūlija. - Ko jūs visi šeit darāt? - jautāju un piecēlos kājās. Stāvēju viņiem visiem pretī, indīgi uzlūkojot Sandi, bet tad apjukusi pievērsos Kristapam un Jūlijai.
- Tas ir Sandis? - Lūkass uzradās man blakus un jautāja. Viņš bija saspringts un rokas savilcis dūrēs.
- Lūkass, nomierinies, - klusi teicu Lūkasam, bet viņš vai nu tiešām nedzirdēja, vai tikai izlikās nedzirdam. Smagi nopūtos, iekrampējos Lūkasa rokā, lai viņš zinātu, ka esmu blakus un pievērsos Sandim.
- Ko tu vēl gribi? - jautāju. Viņš klusēja un turpināja skatīties uz Lūkasu.
- Kas viņš ir? - Sandis saniknots jautāja. Par ko tad sadusmojās?
- Lūkass, - mierīgi atbildēju, jo neizskatījās, ka kāds cits te vēlas runāt.
- Ko tu dari manas meitenes mājā? - Sandis jautāja Lūkasam.
- Ne tavas meitenes mājā, bet gan manas, - Lūkass aplika roku ap manu vidukli un pievilka sev tuvāk. Neatceros, ka būtu piekritusi būt viņa meitene, bet, lai Sandis ātrāk aizvāktos, pieglaudos klāt Lūkasam un pasmaidīju.
- Kopš kura laika? - Sandis izšpļāva.
- Nav tava darīšana, - Lūkass atteica. - Labāk ej prom, tu šeit neesi vajadzīgs, - Lūkass sacīja. Sandis sakrustoja rokas virs krūtīm un stāvēja uz vietas. Palūkojos uz Kristapu un Jūliju. Viņi vienkārši stāvēja aiz Sanda un visu vēroja.
- Šī nav tava māja, neesi tas, kurš mani padzīs. Nataša nemaz nevēlas, lai eju prom, vai ne? - Sandis paskatījās uz mani.
- Tur jau tā lieta, ka tieši es vēlos, lai ej prom, - atteicu un pakāpu soli tuvāk Sandim. Viņš turpināja stāvēt uz vietas un skatījās man tieši acīs. Nākamajā brīdī, es biju Sanda skavās un viņš mani skūpstīja.
Centos atgrūzt puisi, bet viņš mani cieši turēja un es biju par vāju. Es viņam centos iesist, bet arī to bija grūti izdarīt. Beidzot kāds man palīdzēja, Sandis tika atrauts no manis un es varēju atviegloti uzelpot. Noslaucīju lūpas jakas piedurknē un pakāpos atpakaļ.
Lūkass un Kristaps turēja Sandi. Lūkass nemaz neskatījās uz mani. Kristaps man vāji uzsmaidīja un sāka vilkt Sandi prom.
- Nu, ejam, lamzak, - Kristaps noteica un es iesmējos. Kristaps Sandi tā saukā jau no tās dienas, kad puiši iepazinās. Kristapam vienkārši kaut kas Sandī nepatika un bija izdomātas vairākas, rupjākas iesaukas, bet es nevienam neļāvu Sandi tā saukāt, jo viņš bija mans puisis, tāpēc palikām pie lamzaka, tas nebija tik rupji kā pārējās Kristapa izdomātās iesaukas. Toties tagad, es pati varētu pārējās izmantot.
Apsēdos uz krēsla pie galda, man blakus apsēdās Jūlija. Draudzene aplika roku man ap pleciem un nolika savu galvu man uz pleca.
- Tu gaidi paskaidrojumums? - viņa jautāja.
- Nē, man šodienai pietiek. Pateiksi citreiz, labi? - paskatījos uz meiteni, kura atplauka smaidā.
- Labi, bet šodienai pateikšu vienu. Nedomāju, ka Lūkass tagad gribēs būt ar tevi kopā , jo tu viņa priekšā skūpstījies ar citu, - viņa mani iedunkāja.
- Es nemaz Sandi neskūpstīju, - aizstāvējos.
- Nu, labi, es zinu, - Jūlija noteica. - Kāpēc neteici, ka esat kopā? - viņa jautāja.
- Jo mēs neesam, - Lūkass ienāca virtuvē un atbildēja manā vietā. - Bet to vajadzētu mainīt, - viņš piebilda.
- Piekrītu, - Jūlija sacīja un iesmējās. Kristaps vēl nebija atgriezies. Gribētu zināt, ko viņš dara. - Nataša arī piekrīt, - draudzene piebilda un es pārsteigta paskatījos uz viņu. Jūlija tikai plati pasmaidīja.
- Tiešām? - Lūkass jautāja un skatījās uz mani. Es vilcinājos ar atbildi, kaut gan zinu, ka atbilde būs jā.
- Jā, tiešām, - pasmaidīju.
- Man jūs atstāt divatā? - Jūlija jautāja un jau cēlās kājās.
- Kāpēc gan? - Lūkass jautāja. - Es arī tavā priekšā varu noskūpstīt savu meiteni, - viņš teica un, piecēlies kājās, nāca pie manis. Es tikai sēdēju uz krēsla un skatījos uz Lūkasu, un dažreiz pašķielēju uz Jūliju, kura joprojām smaidīja.
Lūkass pienāca pie manis un piecēla mani kājās. Pastiepos pirkstgalos, lai būtu vieglāk, jo Lūkass tiešām ir garš. Puisis liecās tuvāk. Pasmaidīju, iebakstīju viņam pa vēderu un apsēdos atpakaļ uz krēsla.
Jūlija sāka smieties, tikai es nesapratu par ko.
- Lūkasa sejas izteiksme, - viņa smejoties teica. - Un man likās, ka tu esi mainījusies, - viņa piebilda, skatoties uz mani. Draudzene nomierinājās, piegāja pie Lūkasa, kurš vēl stāvēja turpat kur iepriekš. Jūlija uzsita viņam pa plecu un iesmējās.
- Nata tāda ir, ar to jāsamierinās, Lūkass, - viņa sacīja. Lūkass apjucis paskatījās uz mani. Uzsmaidīju un paraustīju plecus.
- Es neko nesaprotu, - viņš noteica.
- Viņa tā dara ar visiem, - Jūlija skaidroja. - Kad viņa piekrīt būt ar kādu kopā, vienmēr seko skūpsts, vismaz tā ir visiem, bet Natašai nepatīk būt tādai, kādi ir citi, nu, tā ir tikai dažās lietās, ne visās, tāpēc neuztraucies. Nu, un viņa izdomāja kaut ko tādu, ko neviens cits nedara, kad piekrīt būt kāda meitene. Tagad tu visu dienu nekādus skūpstus no viņas nedabūsi, - draudzene vēlreiz uzsita viņam pa plecu un apsēdās man blakus. - Nu, ja vien viņa nav mainījusies, - draudzene piebilda.
- Kas tad te notiek? - Kristaps, ienācis virtuvē, jautāja.
- No šodienas Nataša un Lūkass ir kopā, - Jūlija atbildēja, kad jau pavēru muti.
- Joprojām tā pati Nata? - Kristaps jautāja. Pasmaidīju un pamāju ar galvu.
- Nu, čalīt, šodien izturies prātīgi, citādāk nekādas bučiņas, - Kristaps smejoties teica. Paskatījos uz Lūkasu, kurš man uzsmaidīja. Piemiedzu viņam ar aci un novērsos.
- Nu, tagad ejam kaut kur. Mājās sēdēt negribu, - iesaucos un piecēlos kājās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-17/711829
