Manā iepreikšējā skolā bija palikuši mani dati un nolēmu atgriesties. Rīgā man skolotāja teica, ka man vajadzētu turpināt mācības te un nekur nebraukt, bet es gribēju redzēt savus draugus.
Čemodānā ieliku svarīgākās lietas, visas drēbes, dažas fotogrāfijas, kas jau pielipušas pie sienas bija tā, ka nevarēja noņemt. Čemodānā tika ielikts telefons un planšetdators, manas rotas, es biju gatava braukt.
Ar savu čemodānu pa Rīgas ieliņām bija grūti staigāt, visi dīvaini skatījās uz mani, es nejutos patīkami.
Biju nonākusi pie autobusa, kas mani aizvedīs mājās no visa.
Brauciens nebija ilgs un drīz varēju kāpt laukā. Kad izkāpu ārā no autobusa sajutu pazīstamās ieliņas smaržu redzēju, ka sētnieki čakli rosās, es jutos brīva un nepiesieta. Lēnā pastaigā devos uz mājām.
Vecāki bija šokā, ka esmu atbraukusi, nesaprata iemeslu, īsto iemeslu neteicu, viņiem stāstīju, ka esmu noilgojusies pēc viņiem un atkal dzīvošu te.
Abi bija izbrīnīti, tētis palīdzēja uznest koferi uz augšstāvu, tikmēr mamma izcepa siltus pīrādziņus.
Paēdusi un izrunājusies ar vecākiem devos uz savu istabu. Es ieslēdzu datoru un redzēju, ka onlinā ir Džojs, es viņam uzrakstīju, ka atvainošanās pieņemta un, ka pārcēlos, viņš neatbildēja.
Es ilgi domāju, kas noticis bet neko neizdomāju.
Nākamajā rītā devos uz skolu, satiku visus draugus, kas nebija mani draugi, par uzticīgā Agnese nē. Visi izvairījās runāt ar mani bet Džoju es vispār nemanīju.
Es devos mājās galīgi noskumusi, biju gatava atkal doties uz Rīgu, bet kaut kas mani atturēja, nezināju kas.
No rīta pie durvīm bija zīmīte.
