Mēs nezinājām ko darīt, visa skola bija izdzītā ārā, aukstā un lietainā laikā. Visa skola ārā pavadīja 2 h vai pat vairāk, līdz skolas direktors palaida mūs no skolas, teica, ka tā nenotikšot līdz septembra sākumam, bet eksāmeni būs jākārto kultūras nama apspriedes zālē. No vienas puses labi, ka no skolas atbrīvoja, bet no otras? Eksāmeni būs vēlāk, viss notiks vēlāk, to es negribu. Mēs ar Džoju un Agnesi gribējām noskaidrot, kas skolu aizdedzināja, man bija aizdomas, ka Agneses tēvs tika palaists brīvībā, vai arī Džoja tēvs, no vienas puses briesmīgi, abiem maniem tuvākajiem draugiem nav tēta, nu ir tikai aiz restēm un satikt var vienu reizi mēnesī.
Nākamajā dienā manai mammai pazvanīja skolas direktors, pateica cik nopietnā stāvoklī ir skola nodegusi un teica, ka rīt būs pēdējais eksāmens, izlaidums nebūs, pēc eksāmena izsniegs diplomus par pamatskolas beigšanu. Es biju apbēdināta, ka nebūs izlaidums, es krāju naudu un pirku kleitu, viss velti, ja es 12 klasē viņā neielīdīšu? Džojs piedāvāja man iet uz viena puiša ballīti, kur es to kleitu varu uzvilkt. Es biju laimīga, ka kleitu kaut kur varēšu uzvilkt.
Vakarā pie manis atnāca Džojs un gājām līdz tai ballītei. Tur bija ļoti daudz aizdomīgu cilvēku, man nepatika, es lūdzu Džojam iet prom, bet viņš atteicās, jo šī ballīte bija viņa labākā drauga. Es vienkārši aizgāju prom no tās ballītes, ejot prom es dzirdēju pistoles šāvienus un pēc kāda laika pie mājās atbrauca policija un ātrā medicīniskā palīdzība. Ievainotais bija Džojs, redzēju, ka viņu aizved. Policija apcietināja kaut kādus dīvainus cilvēkus, kuri laikam sašāva Džoju.
Rīt man viņš ir jāapciemo.
No paša rīta es aizgāju līdz Džoja mātei un prasīju kurā slimnīcā viņš ir, viņa teica, ka te pat aiz stūra. Es ar riteni aizbraucu līdz slimnīcai. Reģistratūrā paprasīju kur atrodas Džojs, viņa laipni pateica, ka 2 stāvā 1 palātā. Man lika uzvilkt baltu halātu un zilas maisiņu kurpes.
Ieejot palātā redzēju, ka Džojam apsieta kāja, un apsietā marle ir ar asinīm. Vai sāp, bija stulbi jautāt, tāpēc pajautāju:
''Kā tu jūties?''
''Normāli, ja neskaita to, ka ļoti sāp kāja''
''Vai paiet tu varēsi?''
''Ārsts teica, ka varēšu tikai man būs jāiziet nopietnas procedūras''
''Ņem, augļi, lai ātrāk veseļotos''
''Paldies, ka pa mani rūpējies!''
Un tajā momentā viņš mani saķēra un nobučoja. Pārmest viņam arī nevajadzēja par to, ka neklausīja mani, tāpēc labāk paklusēšu.
Es katru dienu gāju viņam nesu našķus, palīdzēju viņam, pēc 1 mēneša viņu izrakstīja, viņam ārsts ieteica apmeklēt speciālas procedūras lai kāja atjēgtos. Procedūras viņš apmeklēja nopietni un drīz vien viņš varēja pastaigāt normāli.
Džojs vairs negribēja ne uz kādām ballītēm iet vai rīkot, bet es domāju viņam uztaisīt ballīti ar atgriešanos.
Džojs pie manām durvīm klauvēja ar sarkanām rozēm un šokolādes kārbiņu, virs šokolādes kārbiņas bija kaut kāda zīmīte...
