local-stats-pixel fb-conv-api

Pēdējā izvēle2

39 0

Es esmu stipra. Es esmu.
-Elizabete, tu esi stipra, tu to vari.- Iedrošinājusi sevi, atvēru acis vēlreiz un noskaloju rokas ar ledaini aukstu ūdeni. Rokas noslaucīju ar gaišo dvieli un izgāju no vannasistabas.
-Mammīt, kāpēc tu tik ilgi kavējies?,- mans dēls man jautāja, -Mammīt, pasmaidi, Dieviņš dusmosies, un tad sāksies pērkons un zibens, un lietus. Tāpēc ir jāsmaida, māmmiņ!- Mans dēls, būdams trīs gadus vecs, spēja man likt smaidīt tā, kā to nespēja neviens. Es plati pasmaidīju un pieliecos pie puisīša kakla, lai ieelpotu viņa smaržu.
- Mīļais, kā es tevi mīlu!- skaļi izteicu un sāku kutināt viņa vēderu. -Tu to saki visu laiku, es zinu ka tu mani mīli, es mīlu tevi, un tu to arī zini.- viņš spalgā balstiņā noteica un izkāpa no gultas. Mazais aizskrēja līdz koridoram un atnesa savus zābaciņus, kurus uzreiz jau sāka vilkt kājās. Atcerēdamies par pašu svarīgāko, arī es uzvilku melnas augstpapēžu laiviņas, uzvilku bēšo mēteli un ieskatījos rokassomiņā, lai pārbaudītu, vai neesmu ko aizmirsusi. No koridora skapja izņēmu sava dēla tumši zilo virsjaciņu, palīdzēju viņam to uzvilkt, un sasēju viņa zābaciņus.
-Nu tā, Gabriel, tu esi gatavs,- es ar smaidu noteicu un uzspiedu vēl vienu buču uz viņa gaiši rozā vaidziņa. -Brauksim iepazīt opīti.- atgādināju dēlam, un vēlreiz uzsmaidīju viņam, pirms aizvēru mūsu viesnīcas nummuriņa durvis.
Mans dēls nepazina nevienu no manas ģimenes, tā arī bija labāk, un es to zināju, tāpēc arī es toreiz aizbraucu no savas ģimenes, no mājām, no Latvijas. Un tagad, es atkal biju šeit, stājoties pretī pagātnei. Lai kāda būtu bijusi mana pagātne, es sev biju nosolījusies aizmirst visu, kas bija ar to saistīts, bet bija lietas, kuras man bija jādara, gribot, vai negribot, un es zinu, ka dēls ir ar mani, es zinu, ka viņš mani sargā, pat būdams mazs.
Kad izgājām āra no viesnīcas, bija krēslains, dzestrs, mierīgs vakars. Saule slēpās aiz daudzstāvu mājām, izrotājot logus sarkani oranžus. Gabrielu paņēmu rokās, lai būtu vieglāk pārvietoties un gāju prom no viesnīcas. Ar acīm meklēju vajadzīgo mašīnu, un ieraudzījusi meklēto devos tās virzienā. Es to varu. Domās sev atgādināju, un atvēru mašīnas durvis, uzlūkodama vīrieti, kurš sēdēja tajā.
-Sveiks, tēt,- noteicu, kamēr piesprādzēju dēlu mašīnas aizmugurē. -Es sēdēšu pie viņa- noteicu tēvam, lai viņš saprot, ka sēdēšu mašīnas aizmugurē, neviens priekšā pie viņa. Es gribēju pēc iespējas tālāk atrasties no tēva, cik tas bija iespējams sēžot vienā mašīnā.
-Elizabete... man prieks, ka esi beidzot mājās,- viņš iesāka izbraucot no stāvvietas- Uz cik ilgu laiku uzkavēsies?- sekoja jautājums, uz kura es pati nezināju atbildi. Man pietrūka Latvijas, taču es nevēlējos ilgi uzkavēties, pietiekami daudz Latvija mani ir sāpinājusi.- Nezinu, bet uz ilgu laiku nedomāju šeit palikt.- klusi pateicu un palūkojos ārā pa logu.
Mēs braucām klusēdami, kas man patika. Es necietu nevajadzīgas sarunas,jo īpaši necietu sarunas ar cilvēkiem, kuriem neinteresē otra personas atbilde.
Mans dēls klusi sēdēja neizdvesdams ne vārda, un ik pa laikam palūkojās uz mani gaidīdams, kad viņam paskaidrošu notikušo, bet tas bija pārāk grūti, es nezinu, vai kādreiz spēšu izstāstīt, to kāpēc manam dēlam nav tēva, vecvecāki, vai krustvecāki..
Mēs iebraucām man zināmajā līkumā, un drīz vien iebraucām lielās mājas pagalmā. Šeit nekas nebija mainījies. Bija agrs pavasaris, taču šajā dārzā jau tagad zāle bija spilgti zaļā krāsā. Es izboliju acis un atsprādzējos, izkāpdama ārā no mašīnas. Ko dara nauda.. es nodomāju,kad vēlreiz palūkojos uz mājas pagalmu. Atvēru mašīnas durvis otrā pusē un, atsprādzēdama Gabrielu, izcēlu viņu ārā no mašīnas.
-Čau, opi! - mans dēls smaidīdams iesaucās, kad bija ieraudzījis manu tēvu. Tēvs klusēja, un es redzēju,ka mana dēla mirdzošās actiņas palika tumšākas. Viņš nesaprata mana tēva attieksmi. Es pati viņa attieksmi nekad nesapratīšu. Palūkojos uz tēvu ar jautājošu skatienu, norādīdama uz savu dēlu. Viņš it kā attapās un noliecās ceļos, lai būtu vienā augumā ar Gabrielu. Tēvs vēlreiz palūkojās uz mani, un uzreiz sapratu,kas viņu nomāc, tāpēc mēmi izburtoju sava dēla vārdu. - Gabriel?- viņš šauboties, vai pareizi sapratis iejautājās, un es, viņam kā atbildi uzsmaidīju, lai tēvs zinātu, ka nekļūdas- Gabriel, man tev ir skaista, liela dāvana. Vai gribi to saņemt?- viņš pieskārās dēla rociņai, kura bailīgi sniedzās pēc vectēva rokas. Dēls pamāja ar galvu, un viņa actiņas atkal iemirdzējās. -Mammīt, vai es varu?- viņš palūkojās uz augšu, un es, jau gadīdama šādu jautājumu, piekrītoši pamāju. Viņš atlaida savu otru rociņu no manis un sekoja vectēvam.
Turpretī es, palikusi viena, dziļi ieelpoju un atvēru mājas durvis. Viss smaržoja pēc siera un tomātiem, mana māte taisīja vakariņās manu mīļāko ēdienu, ko uzreiz sapratu, jūtot patīkamo aromātu.
Skaļi soļi tuvojās ieejai, kurā stāvēju.
Māsa. Pēc soļiem nospriedu.
-Sveika, lielā māsa!- viņa uzsmaidīja man un ieturēja distanci starp mums, kā zinādama, kā pareizi rīkoties. Smaids pat vienu brīdi likās īsts, līdz viņa ieraudzīja manu dēlu, kurš atradās tēva rokās. Nebiju pat pamanījusi, kurā brīdī viņi ienāca.
-Māt, šamā ir klāt,- māsa skaļi iesaucās , neslēpjot savu nepatiku,- Nāc, apskati sīko- viņa vēl noteica, pirms mana māte bija ieradusies.
-Teodor, liec zemē bērnu- māte, bija uz mata kā māsa, vai māsa, kur bija uz mata kā māte, gan izskatā, gan raksturā. Es palūkojos uz savām kurpēm un klusi ierunājos- Mēs, laikam, tomēr dosimies prom. Manam dēlam nav vajadzīgi tādi cilvēki.
-Kādi cilvēki?- māte mani izaicināja.
-Aija! Pietiks!- Tēvs izstraucēja radušos situāciju.
-Mana meita nekur nebrauks, un mans mazdēls arī nē,- viņš uzsvēra vārdu mazdēls, un noģērba Gabrielu. -Gabriel, vai esi gatavs vakariņām?- viņš aizgriezās, lai mans dēls neredzētu radušos situāciju un viņi pārmija dažus teikumus, kurus es nedzirdēju, kamēr pati noģērbos. Novilku rokas gar melnajām biksēm, tādējādi, it kā iztaisnojot audumu un matus aizliku aiz ausīm. Samāksloti pasmaidīju un iegāju tālāk mājā, kur pie skaisti uzklāta galda sēdēja māte un māsa.
-Nāc, sēdies te, -māsa norādīja uz vietu sev blakām, un es viņu klausot apsēdos viņas norādītajā vietā. - Piedod, par to kas tikko notika, mēs vienkārši nezinam kā izturēties, Elizabete, ir pagājis ilgs laiks...- māsa noteica, un viņas balsī bija dzirdama nožēla. Par atbildi es tikai pakratīju galvu. Man acīs sariesās asaras, kuras uzreiz aizgaiņāju prom, lai neizrādītu savu vājumu.
Dēls sēdēja krēslā blakus man, un mēs sākām ēst nūdeles,kuras bija pagatavotas ar sieru, vistu un tomātiem. Dēlam palīdzēju tikt galā ar viņa porciju, un ieliku dakšiņu viņa rokā,mudinot Gabrielu pašam ēst ar saviem spēkiem.
Māte tiešām, bija pagatavojusi manu mīļāko ēdienu. Neviļus uzsmaidīju mātei, kura redzējusi manu žestu pamāja ar galvu.
Pēc brīža, kad klusējot ēdām, es pamanīju, ka uz galda bija septiņi šķīvji, nevis pieci šķīvji tik cilvēkiem, cik mēs pašlaik bijām. Izlikos to nemanam un turpināju ēst.
Pēc brīža atvērās mājas durvis un es sadzirdēju spalgus sievietes smieklus, kurus nepazinu. Palūkojos uz tēvu gaidīdama atbildi, taču tēvs nepalūkojās pretī un tukši vērās šķīvī.
-Aijas kundze, mēs esam klāt,- sadzirdēju balsi, kura bija tik ļoti pazīstama. Man noreiba galva un es centos aizgaiņāt savas domas par viņu. Tas nevarēja būt viņš.
Bet tas bija.
-Elizabete....- viņš šokēti,bet klusi izgrūda. Es baidījos palūkoties uz viņu un meklēju kaut ko, pie kā nodurt savu skatienu.
Nespēdama izturēt, es palūkojos uz viņu. Viņš joprojām šoka stāvoklī stāvēja uz vietas un skatījās te uz mani, te manu bērniņu.
Pirkstus cieši savilku kopā, lai noturētos un neskrietu viņa apskāvienos. Mīļās, zaļās acis likās skumjas, nogurušas un sāpju pilnas, taču, lai kādas tās būtu, es tās joprojām mīlēju.
Arī pēc trīs gadiem.

39 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
ļoti labs sākums, tomēr ieteikšu- mēģini tiešo runu likt jaunā rindkopā, lai var saprast kas ko runā! tā tik turpini! emotion
1 0 atbildēt