http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-11/665994
Ikvienam ir savs moku kambaris viņa smadzenēs./Remarks/
Nekavējoties izkāpu ārā pa logu un pa trepēm, kas allaž stāvēja zem mana loga, nokāpu lejā. Uzlūkoju abus puišus un sakrustoju rokas uz krūtīm, lai sasildītos. Pavisam ātri mani mati kļuva slapji un smagi nokarājās pāri pleciem. No aukstuma man sāka drebēt lūpas un es gaidīju, kad puiši sāks runāt. Andis pasniedza man jaku un es žigli tajā ietinos. Viņa jaka bija tik silta, ka nespēju pretoties šai pieklājības izpausmei.
-Nu?- lūpām drebot vaicāju un paskatījos uz augšu, lai pārbaudītu, vai kāds nebija ienācis istabā. tā kā nevienu nemanīju, pagriezos pret puišiem un gaidīju atbildi,- Jums dzīvot apnicis?- abiem vaicāju un mans skatiens apstājās pie Adriana, kurš stāvēja malā kluss kā pelēns,- Tu tikko iznāci no aizturēšanas. Tev ir kaut kādas pašnāvnieciskas tieksmes?
Adrianam mans dzēlīgums ātri vien piegriezās,- Mēs zinām, kurš ir vainīgs un tas neesmu ne es, ne mans brālis.- Adrians paskaidroja un palūkojās uz Andi, kurš skatījās uz brāli.
KO? KO? KO?
Es vairakkārt samirkšķināju acis,- Pagaidiet, ļaujiet man sagremot informāciju,- es uzrunāju abus puišus,- Jūs esat brāļi? – paskatījos uz Adrianu,- Tu uzdevies par savu brāli, bet tu..- mans skatiens pievērsās Andim,- bet tu man meloji acīs skatīdamies..- es neticīgi nomurmināju,- Ā, Andi?- es puisi uzrunāju un viņš pacēla skatienu uz mani,- Kā tu zināji mani adresi?
-Tāpēc jau mēs esam te,- Adrians ierunājās nelūgts,- Mēs zinām, kurš ir vainīgais un tas neesmu ne es, ne viņš, bet gan tava māte,- Adrians pavisam nopietni teica. Pār lūpām man izspraucās smiekli. Elena? Elena! Kā viņi uzdrošinājās teikt, ka Elena ir pie visa vainīga? Elena bija mājās, kad..
Andis pamanīja manu reakciju, un, atšķirībā no sava brāļa, saprata,- Ne jau Elena. Tava bioloģiskā māte,- Andis mierīgi paskaidroja un kaut kur tālumā nogranda pērkons, kas atbalsojās manās krūtīs. Andis stāstīja neapstājoties,- Karīna apprecēja mūsu tēvu un uzņēmās atbildību par mani un brāli. Sākotnēji mēs nezinājām, ka viņa slepus lasīja tavas un Adriana sarakstes. Tava māte vēlējās tev tuvoties, un nespēja atrast citu veidu, kā to izdarīt..
-Viņa nav ar mani runājusi divpadsmit gadu!- es gandrīz Andim uzbļāvu,- Kā jūs to zināt?
-Karīna pati sāka par to runāt. Viņa cerēja, ka dzejolis, ko tu saņēmi, tev sniegs priekšstatu par to, ka viņa vēlēsies atklāties. Tā esot bijusi tava mīļākā dziesmiņa. Un mantiņa. Un bilde. Viņa cerēja, ka tu ļausi viņai tuvoties. Mēs viņu nevainojam.
Tas manam prātam bija par daudz. Es paskatījos uz Adrianu,- Bet tu sēdēji cietumā. Tu atnāci uz tikšanos. Tu, nevis viņa. Tas nozīmē, ka profils piederēja tev..
-Kā jau teicu,- Andis atkārtojās un es viņam uzglūnēju,- Mamma izmantoja profilu, lai ar tevi komunicētu mums nezinot. Adrians to uzzināja pirmais un viņš ir tik lojāls pamātei, ka izlēma sēdēt viņas vietā- puisis pienāca man tuvāk,- Piedod, ka nepateicu tev uzreiz, ka viņš ir mans brālis. Bet toreiz es apjuku.
-Tu mani izsekoji,- es atgrūdu viņa roku, ko viņš gribēja uzlikt man uz pleca,- Nepieskaries man. Viss, kas ir saistīts ar manu māti, man ir svešs. Es negribu nevienu no jums redzēt. Pazūdat, skaidrs?- es uzrunāju abus un pagriezos, lai dotos prom. Ieskrēju mājās un pamanīju mammas un tēta apstulbušos skatienus, kas pievērsās svešajai jakai.
Domā, Lilija, domā.
-Gatis bija lejā,- vienaldzīgi attraucu, kad iegāju virtuvē,- Un ir vēl kas. Mammu?- es uzrunāju Elenu, kura tajā brīdī slaucīja glāzes,- Mammu, vai ir kaut kas, ko tu vēlies man pateikt?- es pavaicāju un man par izbrīnu viņa pamāja. Elena mani nosēdināja pie galda un, vispirms paskatījusies uz tēti, tad uz mani, sāka runāt.
-Tava mamma bija atnākusi. Mēs saķērāmies,- Elena paskaidroja, skatoties man acīs,- Es viņu biju redzējusi tikai bildēs. Tai sievietei ir raksturiņš. Viņa tika aizvesta uz policiju. Šķiet, ka beidzot ir skaidrs, kurš ir tavs vājātājs,- Elena manāmi atslāba to pasakot un piecēlās kājās. Mamma pagatavoja mums divas krūzes ar karstu kafiju, kamēr tētis mūs abas uzlūkoja ar mīlestību un bažām. Kad Elena pieliecās, lai dabūtu buču, es aizgriezos un padzēros savu kafiju. Aši to izdzēru, sabučoju abus vecākus un uzskrēju augšup uz savu istabu. pret manu logu, kaut kas atsitās. Piegāju pie tā un pamanīju, ka Andis joprojām stāv kreklā. Nometu viņam jaku un atvadījos no puišiem. Aizcirtu logu, paņēmu telefonu, atgūlos gultā un piezvanīju Mikam. Viņam bija ieslēgts balss pasts. Ierakstīju ziņu.
-Sveiks, te es... man tevis pietrūkst. Piezvani.- nospiedu sarkano klausulīti un tūlīt pēc tam aizmigu. Zvanu es nesagaidīju ne nākamajā dienā...ne pēc tam... ne pēc tam...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-13/666283
