Sirds dauzās kā negudra, apzinoties, ka ar katru minūti tuvojos vietai, ko agrāk dēvēju par mājām. Tagad tā man ir pilnīgi sveša un uzdzen riebumu.
Atspiežu galvu pret autobusa mīksto krēslu un aizveru acis. Fonā skan Linkin Park "Final masquerade" un pasaule lēnām izgaist.
Paliek tikai melns, sāpīgs tukšums, kurš grauj mani no iekšpuses. Man vairs nav atlicis nekā, kā dēļ būtu vērts dzīvot.
Man nav tēta un arī puiša, ko mīlēt. Apskauju sevi ar rokām, tādā veidā cenšoties mierināt un pasargāt, taču nekas nelīdz.
Jūtos viena un iztukšota. Cenšos aizturēt asaras un koncentrēties uz gaidāmajām ziņām. Dāvis zinot, kurš nogalinājis manu tēti..
Automātiski pieskaros ierocim, labprāt to sagrābtu stiprāk, taču esmu autobusā, un nevēlos izskatīties pēc jukuša terorista.
Man nedaudz izdodas iemigt murgainā miegā. Tajā redzu tēti, kurš paceļ mani gaisā un griež ap asi. Esmu maza meitene, mani mati ir sapīti garās bizēs un mutē trūkst divu priekšējo zobu. Smejos un esmu laimīga, jūtot vēderā to kutinošo sajūtu, kad atrodies dažus metrus virs zemes.
Nakāmā aina ir tēta bēres. Tumša, apmākusies diena un cilvēki, tērpušies melnā apraud cilvēku, kuru lielākā daļa nepazina. Sabrūku zemē un situ pa to ar dūrēm, Roberts pieskrien un sagrābj mani aiz pleciem, liekot attapties, taču es negribu. Es negribu dzīvot bez sava mīļā cilvēka.
Mani kāds aizvelk prom un iestājas tumsa. Neko neredzu, taču jūtu sāpes. Man sāp izmisīgi, tā, ka gribas kliegt balsī, taču es to nedaru. Nokrītu uz metāliski cietas virsmas, saraujos čokurā un sakožu zobus.
Pēc tam es redzu sevi ar Oliveru. Puisis tur mani savās skavās, taču nākamā brīdī es jau viņu atgrūžu. Uzkliedzu viņam virsū un pagriežos, lai ietu prom. Viņš cenšas satvert manu roku, bet es to dusmīgi atgrūžu. Tad es iekrītu bezdibenī..
Pamožos strauji, autobuss ir apstājies un cilvēki lēnām bīdās uz izeju. Sataustu slapjumu uz vaigiem un saprotu, ka esmu raudājusi. Murgs ir pārāk svaigs, lai es to spētu aizmirst. Noslauku vaigus un izslēdzu pleijeri.
Ārā spīd saule un gaiss ir neierasti silts. Uzreiz pamanu Dāvja mašīnu un atceros visu, ko darījām kopā. Arī šo cilvēku esmu sāpinājusi, un par to es ienīstu sevi.
-Sveika. - Puisis izkāpj no mašīnas un nopēta mani no galvas līdz kājām.
-Sveiks.- Nokrekšķinu, es laikam izskatos pārāk briesmīgi..
-Tu izskaties.. - Dāvis cenšas atrast pēc iespējas saudzīgākus vārdus, lai raksturotu manu izskatu.
-Briesmīgi. Saki vien droši. - Atbildu, sakārtodama matus virzienā uz labo plecu.
-Nē, sāpināta. - Viņš atbild balsī, kas liek sariesties asarām acīs. Es nevaru ļaut, lai viņš mani mierina.
-Ko tu vēlējies man teikt? - Ķeros vērsim pie ragiem. Man nav vajadzīga žēlastība par to, ko pati esmu sastrādājusi.
-Vispirms aiziesim uz kafejnīcu. - Viņš ierosina, - Es uzsaucu! - Puisis piebilst un atver blakussēdētāja durvis. Man atliek tikai nobolīt acis un ierāpties mašīnā, kura nes sev līdzi veselu gūzmu atmiņu, ko labprāt izdzēstu uz visiem laikiem.
Dāvis ir izvēlējies mājīgu, lauku tipa kafeijnīciņu, kurā smaržo pēc stipras kafijas un cepta bekona. Mēs ieņemam vietu pie divvietīga galdiņa, kas paver burvīgu skatu uz netālu esošo ezeru.
-Piedod, ka mums toreiz tā viss beidzās. - Dāvis pēkšņi saka, vērodams manu reakciju.
-Pie visa vainīga biju es. Man nevajadzēja.. tā atvadīties. - Saku, nezinādama, kur likt rokas.
-Nevaino sevi, Melisa. Tu esi burvīga, un es jau sākumā zināju, ka nebūšu tevi pelnījis. - Viņš tikai atbild.
Oficiante atnāk īstajā brīdī, un es priecājos, ka man nav jāatbild uz viņa izteikumu.
Mēs pasūtam kafiju ar pienu un bekonā ietītus omletes rullīšus, lai gan man negribas ēst.
-Kā tu uzzināji par tēta nāves cēloni? - Nolemju uzsākt tēmu, kuras dēļ esmu atbraukusi.
-Tas notika ļoti nejauši.. - Dāvis iesāk.
Dažas stundas vēlāk.
Attopos Rīgas autoostā, pilnībā sagrauta. Asaras plūst pār vaigiem, neļaujot saskatīt apkārt notiekošo.
Cilvēki skatās man virsū, taču es tos ignorēju. Es varu ignorēt visu, izņemot sevi pašu. Smadzenes atgādina visu to, ko Dāvis teica.
Es zinu tēta slepkavu. Man vajadzēja viņu novākt uzreiz, taču es iesēdos autobusā un aizbēgu. Tāpat kā agrāk darīju.
Man jātiek prom, taču īsti nav kurp doties. Nevēlos redzēt nevienu, tādēļ iebāžu ausīs austiņas, uzgriežu maksimālo skaļumu un skatienu iedūrusi zemē, dodos nezināmā virzienā.
Apkārt dzirdu cilvēku klaigas, taču nepievēršu tām uzmanību, kad nolemju pacelt skatienu, ir jau par vēlu.
Manā virzienā traucās smagā mašīna, un es atrodos pārāk tuvu, lai izvairītos. Spilgtās gaismas padara mani aklu, un tad es sajūtu triecienu. Šķiet, aizlidoju pāris metrus tālāk.
Nespēju pakustēties, nespēju atvērt acis. Dzirdu cilvēkus visapkārt un pēdējā seja, ko redzu, ir Olivera. Tās laikam ir atvadas, un man sāp, ka nespēju pienācīgi atvadīties no cilvēka, ko tik ļoti biju iemīlējusi.
Iestājas tumsa, un es pazūdu.
