Mēs ātrā solī dodamies prom no parka, jo man ir plāns. Es gribu nošaut Robertu, un tas ir slims plāns, taču dažreiz dzīvē nākas darīt ko pavisam traku, vai ne?
Mēs esam ceļā uz Roberta dzīvokli, kad pēkšņi es pārdomāju.
-Es to negribu. - Saku Oliveram, kurš stāv man blakus, - Es vairs nevēlos nekādas saistības ar viņu. - Paskaidroju.
-Ko tu īsti gribi, vai tu pati to zini? - Puisis nopietni jautā.
-Jā, es gribu, lai šis vakars būtu īpašs.. - Iesāku, - Tikai tu un es, un naksnīgās ielas. - Iečukstu puisim ausī.
Par atbildi Olivers mani stingri pievelk sev klāt un noskūpsta.
-Es zinu, ko mēs varētu darīt, tikai man jānoliek ģitāra. - Viņš nomurmina pie manām lūpām.
-Labi. - Pārbolu acis pret debesīm.
-Mīlulīt, tas aizņems tikai pusi minūtes. - Viņš sola, un mēs dodamies uz Olivera mājokli.
Kad puisis dodas iekšā dzīvoklī, apsolu, ka pagaidīšu viņu ārā, taču strajiem soļiem dodos parka virzienā, kur noslēpjos aiz kāda koka.
Visapkārt valda patīkams miers, ik pa laikam pabrauc garām mašīnas vai kāds transportlīdzeklis. Krāsainās koku lapas laternu gaismā izskatās gandrīz maģiskas, un es saprotu, ka es mīlu savu dzīvi. Es mīlu dabu un cilvēkus sev apkārt, bet visvairāk Oliveru.
Esmu pateicīga Dievam par to liktenīgo dienu parkā, kad es pirmo reizi ieraudzīju viņu. Manas šobrīdējās izjūtas saka, ka puisis ir mans īstais uz mūžu, un man negribas domāt, ka kaut kas varētu būt savādāk.
-Melisa! - Manas domas pārtrauc Olivera kliedziens, kurš atbalsojas tukšajā parkā. Pasmaidu un pieceļos kājās.
Viņš skraida pa visu parku, cenzdamies mani atrast un izskatās tiešām izmisis.
Pagaidu izdevību, kad puisis ir man uzgriezis muguru un metos uzbrukumā. Uzlecu Oliveram kukaragā un pārsteigums ir tik liels, ka viņš nedomājot, iekrīt lapu kaudzē.
-Melisa! Tu mani pārbiedēji! - Viņš dusmīgi saka, taču tā vietā dabū sejā pļauku ar lapām.
Es guļu kaudzē, Olivers mani kutina, savukārt es spiedzu un smejos tik skaļi, ka to dzird visa apkaime desmit kilometru rādiusā.
Beidzot man izdodas gūt virsroku, un es ieroku Oliveru lapu kaudzē, taču viņš ļaujas.
Pēc minūtes es nokrītu puisim blakus, un mēs elšam tā, itkā būtu skrējuši maratonu. Kad palūkojos melnajās debesīs, tajās mirdz zvaigznes. Ļoti daudz mazu, spožu zvaigznīšu.
Olivers saņem manu plaukstu un saspiež to tik cieši, itkā izteiktu kādu vārdos netveramu solījumu. Solījumu pats sev vai mums, es īsti nezinu, taču es paļaujos uz viņu.
-Cik skaisti. Skaties, krītoša zvaigzne! - Iesaucos, izbojājot radušos maģisko gaisotni.
-Man vienalga. Viss, ko vēlos, man jau pieder. - Puisis nedaudz aizelsies nosaka, un es piespiežos viņam vēl ciešāk klāt.
-Man arī. - Nočukstu.
-Vai tu gribētu būt mana sieva? - Olivers nopietni jautā, un es paskatos uz puisi. Viņa vaigi ir sasārtuši un acis laimē mirdz.
-Protams, ka vēlētos. - Asarām acīs atbildu.
Viņš mani piespiež vēlreiz sev cieši klāt un noskūpsta pieri.
-Es tevi mīlu vairāk par visu. - Puisis izmisīgi tur mani sev klāt un čukst manos matos.
-Un es tevi. - Atbildu. Mīļotā sirds sitas ļoti ātri, sirdspuksti atbalsojas manā galvā, un es no tiem apreibstu.
-Es nezinu, ko bez tevis darītu. Tu man esi viss, mana Melisa. - Viņš saka un vārdi ir tik aizkustinoši, ka man sāk līt asaras, - Viss kārtībā? - Mēs pieceļamies sēdus. Man atliek tikai pamāt.
-Paldies, ka tu man esi. - Caur asarām nošņukstu.
Viņš noskūpsta vispirms manas asaras un tad lūpas tik maigi un saudzīgi, liekot skudriņām pārņemt visu ķermeni.
Man pieder mans Visums un zvaigžņotā debess virs galvas un vairāk man neko nevajag.
