Večuks sēž tik nekustīgi itkā būtu veidots no marmora. Viņš izskatās pēc statujas, gandrīz vai miris ārēji, taču acis atspoguļo dvēseles sāpes un ciešanas.
Mana pārliecība lēnām sāk izgaist, un es saprotu, ka tā bija ļoti liela kļūda uzbāzties kādam svešiniekam.
Tomēr ir par vēlu, lai pārdomātu un grieztos atpakaļ, tādēļ es apsēžos uz tā paša soliņa tikai dažus metrus nost no vīrieša. Viņš nereaģē, pat neuzmet man īsu skatienu.
Tad man ienāk prātā ļoti forša doma, un es aizsteidzos atpakaļ pie Olivera un izrauju puisim no rokām savu zīmējumu.
-Tūlīt būšu atpakaļ. - Nosaku un noskūpstu puisi.
-Melisa, tikai nekavējies. Mums šodien vēl jāiet "medībās". - Viņš atbild un ātri samīļo mani.
"Medības" nozīmē pārtikas meklēšanu pa visu Rīgu, jo mums tās trūkst. Uz labu laimi ceru, ka šovakar kāds būs aizmirsis aizslēgt durvis un nebūs mājās.
Kad esmu atpakaļ pie vecīša, drošiem soļiem pieeju viņam klāt un pasniedzu zīmējumu.
-Tas jums. - Nosaku. Pirmo reizi viņš uzmet man skatienu. Tas ir ļoti skumjš un lūdzošs pēc palīdzības. Un tas liek skudriņām skriet pāri kauliem.
-Paldies. - Tukšu skatienu uzmetis papīram, viņš tikai atbild. Zīmējums tiek uzmanīgi salocīts un ielikts tumši brūna auduma mēteļa kabatā.
-Vai drīkstu? - Vaicāju, baidīdamās saņemt atteikumu. Viņš pamāj, un beidzot mēs sēžam viens otram līdzās. Klusējoši un domās iegrimuši.
-Cik tad tu vēlies par to zīmējumu? - Večuks beidzot ierunājas, taču skatiens ir piekalts kādam milzīgam ozolam, kas aug parkā.
-Man neko nevajag. Es.. man.. es vienkārši vēlējos parunāt. - Godīgi atbildu, -Jūs izskatījāties ļoti skumjš. - Piebilstu.
-Diez vai kādam tas interesē, bet es zaudēju dēlu, pirms vairākiem gadiem, taču nesen tikai to uzzināju. - Vīrietis atbild.
-Es jūs saprotu, jo zaudēju tēti arī pirms vairākiem gadiem. - Atbildu, - Jūs esat nedaudz līdzīgs viņam, tāpēc piesaistījāt manu uzmanību.
Vīrietis izvelk no kabatas manis dāvāto zīmējumu un to uzlūko.
-Tev padodas, tas ir skaists, taču tas atspoguļo manu vientuļo dzīvi. - Viņš skumji piebilst, - Uz mani paraugoties, arī citiem kļūst skumji un tā nevajadzētu būt. - Vīrieša acis ir piekaltas papīra lapai.
-To pašu var teikt par mani. Pēc tēta zaudējuma, es mainījos. Es kļuvu citāda, nodarīju vairākiem tuviem cilvēkiem pāri un izpostīju visu dzīvi, bet kāda gan tam nozīme. Nekas, ko es daru, neatgriezīs viņu atpakaļ, tāpēc nav nozīmes, vai es daru labu vai sliktu. - Nosaku, lūkojoties tālumā, meklēdama tēta mīļo seju, kuru vairs neredzēšu nekad.
-Es savam dēlam nebiju līdzās visu viņu dzīvi. Es pat nezinu, vai man ir mazbērni, taču tagad, apjaušot viņa zaudējumu, man ir žēl, ka tā sanāca. Man ir žēl, ka visu mūžu esmu bijis tāds muļķis un egoists, bet kā jau tu teici, tagad ir par vēlu. Daudz par vēlu. - Večuks piebilst un atkal akurāti salocījis lapu, iebāž to kabatā, - Pielikšu pie sienas, neviens vēl man nav neko tik jauku dāvājis. - Viņš iesmejas un smiekli skan patiesi un īsti, tikai tie nav sen lietoti.
Mēs vēl pasēžam kādu brīdi, līdz sāk kļūt pavisam drēgns.
-Es nu došos. - Beidzot vīrietis ierunājas un pieceļas.
-Vai es jūs vēl šeit satikšu? - Izmisīgi jautāju.
-Nezinu. Meitiņ, dzīve ir neparedzamu pārsteigumu pilna un rīt jau manis vairs var nebūt. - Viņš atkal iesmejas, tikai smiekli šķiet sāpīgi un dodas prom.
Noskatos, kā sagumušais stāvs lēniem soļiem attālinās un pagriežos uz Olivera pusi.
Viņš kravā mantas un pēc minūtes jau nāk manā virzienā.
-Kas noticis? Tu izksaties bēdīga. Tas veicas vīrietis tev kaut ko nodarīja? - Puisis apber mani ar jautājumiem.
-Nē, mēs tikai apmainījāmies ar sāpēm. - Atbildu, - Mums laikam jādodas. - Pieceļos un izspiežu smaidu.
-Jā, vai tev ir padomā kāda vieta? - Olivers jautā.
-Ir gan. Mēs dosimies pie Roberta. - Atbildu, - Man ar viņu vēl ir šādi tādi nenokārtoti parādi. - Nosaku.
-Melisa, nevajag, viņš ir bīstams.. - Olivers cenšas iebilst.
-Tev vēl ir tas ierocis? - Jautāju.
-Jā, protams. -
-Labi, tad dodamies. Beidzot viņš saņems pēc nopelniem. - Atbildu un pieceļos.
Ātriem soļiem pametam parku, taču visas manas domas aizņem vecais vīrs..
