-Es norautu sev galvu, ja ar viņu kaut kas atgadītos..
-Un es norautu tev vēlreiz.
-Kā es varēju būt tāds idiots.
***
Atveru acis, taču spilgtā saules gaisma liek tās aizvērt no jauna. Pie gultas sēž Olivers un raugās uz mani lielām, apaļām acīm. Viņa mati ir mitri un pielipuši pie pieres.
-Melisa.. - Puisis pienāk pie manis, viegli saspiezdams manu plaukstu savējā un noskūpstīdams galvvidu.
-Kas ar mani notika? - Aizsmakusi jautāju. Runāt ir grūtāk, kā man bija šķitis. Augums šķiet svina pieliets un mutē valda mūžīgais tuksnesis.
-Tu ieleci ūdenī un atslēdzies no trieciena. - Olivers saka, vērodams manu reakciju.
-Pareizi, tu taču mani atraidīji. - Mēģinu piecelties gultā sēdus, taču tā vietā saņemu pamatīgu reiboni, -Au.-
-Esmu muļķis. Brīdī, kad tu ieleci, mana dzīve apstājās uz sekundi. Pātrūka kā tāds zīda diedziņš, jo Melisa, - Puisis atkal saņem manu plaukstu, - Es tevi mīlu. - Vārdi atbalsojas visā telpā, bet visvairāk manā prātā.
-Un es mīlu tevi. - Saku apaļajām acīm. Viņš vēlreiz noskūpsta manu pieri un iziet pa durvīm.
Es palieku viena ar savām domām un jūtām. Lēnas asaru tērcītes norit abpus sejai, samērcējot balto spilvenu, taču šoreiz tās ir prieka asaras.
Manas rokas ir zilumainas un dažviet saskrāpētas, bet mani tas neuztrauc, jo pasaulē ir kāds, kas mani mīl un kam esmu svarīga.
Olivera vārdi ir sirreālistiski, un man šķiet, ka man ir izlicies, jo kurš gan var mīlēt cilvēku-labirintu? Vieglāk būtu izprast Morzes ābeci, nekā mani.
Pēc mirkļa, kad esmu visu aptvērusi, es iesmejos. No sirds. Un tad es aptveru, ka mēs būsim laimīgi. Mēs būsim pats labākais pāris visā pasaulē.
***
Ir vēls rudens vakars un cilvēki ašiem soļiem steidzas cauri parkam. Man vienalga par citiem. Jūtu Olivera siltumu cauri biezajam apģērbam. Viņš mani ir piespiedis sev cieši klāt, tā, ka knapi spēju pakustēties.
Lūkojos uz kādu sagumušu stāvu nedaudz tālāk no mums. Večuks sēž uz soliņa un lūkojas tālumā. Viņa ķermenis ir šeit, taču dvēsele mēro neskaitāmus tūkstošus kilometru, lai būtu citur, un es to nolasu no viņa sejas.
Paņemu papīru un zīmuli un sāku zīmēt. Un tad es iedomājos par to, ko tētis darītu vecumdienās. Vai viņš arī klaiņotu pa pilsētu, cenšoties noslēpties vai ienirt burzmā. Vai viņš jau auklētu savus mazbērnus.. Varbūt viņš iekoptu kādu mazu piemājas dārziņu.
Lai ko viņš izvēlētos, es viņu mīlētu vairāk kā jebkuru citu. Manu mīļo tēti...
Kad ieskatos ciešāk vīrieša vaibstos, tie man liekas pazīstami, līdzīgi tētim. Augstie vaigu kauli, tainais deguns un pilnīgās lūpas..
Jūtu asaru kamolu briestam rīklē, jo tas taču varēja būt mans tētis! Kāpēc tas nevarēja būt viņš? Kāpēc liktenim vajadzēja tik ļauni jokot..
Kad esmu pabeigusi zīmējumu, man gribas pieiet vīram klāt un apvaicāties kaut vai kā viņam klājas.
-Izcili. Tu esi attīstījusi apbrīnojamu talantu. - Olivers saka un noskūpsta mani.
-Es aiziešu līdz tam vīram, man viņa ir žēl, viņš izskatās tik vientuļš. - Saku puisim.
-Viņš šeit uzturas ļoti bieži, it īpaši rudeņos un ziemās, bet, Melisa, viņš ir neparasts, esi uzmanīga. - Olivers mani vēlreiz apskauj un noskūpsta.
-Es būšu. - Apsolu, lai gan nezinu, cik solījums ir patiess.
Ar katru soli, ko speru vīrieša virzienā, cilvēks man liekas pazīstamāks un pazīstamāks, tikai es nesaprotu, kur esmu viņu redzējusi..
