Lorija.
Jau kuro reizi cenšos sazvanīt Melisu, bet visu laiku tā kaitinošā balss saka, ka viņa nevar šobrīd atbildēt. Tas mani satrauc, jo es zinu, ko Melisa spēj izdarīt afekta stāvoklī.
Mēģinu vēlreiz, taču nekā. Ietinos ciešāk vilnas jakā. Ir vasara, taču man salst, un man ir priekšnojauta. Ļoti, ļoti nelāga.
Kristiāna šobrīd nav mājās, tādēļ varu pasapņot par Marku. Es tik ļoti vēlos viņu atpakaļ, ka sāp un šķiet, ka sirds pāršķelsies vairākās daļās, taču atšķirība ir tā, ka es viņam neko nenozīmēju.. Vairs ne.
Iztrūkstos no zvanošā telefona un paķeru to, nepamanīdama zvanītāja vārdu. Es ceru, ka tā ir Melisa.
-Čau, Lor. Varam satikties? - Roberts šķiet izmisis.
-Mums nav par ko vairs runāt. - Nikni izgrūžu un jau grasos likt nost.
-Lūdzu, situācija ir nopietna un tu esi vienīgā, kas sapratīs. - Viņš mēģina mani pierunāt.
-Labi, bet neceri, ka tev būs daudz laika, jo tu esi kretīns, un es ar kretīniem nerunāju. - Atbildu, ciešāk sagrābjot telefonu.
-Labi, pēc desmit minūtēm tējnīcā. - Viņš saka un noliek klausuli.
Atkal dzīvoklī valda klusums un savāds tukšums. Niknuma pārņemta, nometu telefonu, kurš neveiksmīgi atsitas pret grīdu un sadalās pa detaļām.
-Sasodīts. - Eksplodēju un aizsperu to tālāk. Kad grasos ņemt nākamos priekšmetus, ko plēst, saprotu, ka man jānomierinās. Es nevaru ļaut dusmām sevi saplosīt gabalos.
Atmiņā ataust aina, kur mamma vienmēr kliedza uz tēti un pēc tam izdemolēja visu māju. Viņai nekad nebija pa prātam nekas, ko tētis viņas labā darīja, jo allaž šķita, ka viņš vēlas tikai sliktu, ka viņš vēlas viņai atņemt meitas.
Varbūt tā arī bija, jo Melisu viņam izdevās atņemt. Un tomēr.. es nevēlos rīkoties kā mamma. Es nevēlos ļaut dusmām izpostīt visu dzīvi.
Nometu jaku, zem kuras slēpjas vasarīga kleita un ātri sataisu matus copē, kas vairāk atgādina ligzdu. Tā vazaņķa dēļ es netaisos krāsoties, tādēļ uzskatu, ka esmu gatava.
Pa gabalu jau pamanu Roberta salīkušo augumu, kurš lūkojas apkārt. Viņš izskatās sagrauts, un es pie sevis pasmaidu. Neviens neliks manai māsai ciest, pats nesaņemot neko atpakaļ.
-Sveika. - Viņš pagriežas un sarkanām acīm raugās manī. Es īsti nezinu, vai vainojamas ir asaras vai arī viņš ir pievērsies narkotiku lietošanai.
-Ko tu gribi? - Bez aplinkiem vaicāju, - Ja es nolēmis žēloties, tad neceri, ka es tevi uzklausīšu vai pat mierināšu. - Izgrūžu.
-Nē, es pats esmu pie visa vainīgs. - Viņš rūgti nosaka, un mēs ieejam tējnīcā.
Pārmaiņas pēc, es nolemju pasūtīt stipru kafiju ar nelielu devu balzāma un Roberts rīkojas tāpat.
-Zini, man ar Olīviju nemaz nekas nebija. - Viņš saka, kad esam apsēdušies pie galdiņa. Lūkojos ārā pa logu, cerībā ieraudzīt mazo māšeli un redzēt, ka viņai viss ir labi.
-Mani tas neinteresē. Tu sāpināji Melisu. Tevis dēļ viņa ir pazudusi. - Gurdeni novelku un iemalkoju dzērienu.
-Es zinu. Esmu izpostījis viņas dzīvi un arī savu. Es tikai vēlējos pārbaudīt, vai viņa mani patiešām mīl. - Roberts taisnojas.
-Ak, tā? Un tu to nolēmi pārbaudīt, krāpjot viņu ar citu sievieti?! - Paceļu balsi, - Čalīt, tev jāiet ārstēties.
-Tu pati man teici, ka viņa mani vēlējās atstāt uz Salas drošai nāvei. Lora, kāda velna pēc tu to teici? - Roberts vēlas zināt atbildes, kuru man nav.
-Es nezinu. Mirkļa impulss, bet tu gan rīkojies kā cūka. Ja viņai kaut kas būs noticis.. - Iesāku, saliekdama pirkstus dūrē, - Es tevi nogalināšu. - Pabeidzu savu sakāmo.
-Bet, Lorija, viņa mani nemīl. Viņa mīl to tur dranķi. Es domāju, ka ar laiku tas mainīsies, bet nekā nemainījās. Es viņas acīs redzēju tukšumu, kad viņa skatījās uz mani, un es zinu, ka naktīs viņa negulēja, jo viņas prātu aizņēma Olivers un man tur vairs nebija vietas. - Roberts vienā rāvienā izdzer balzāmu.
-Tad kādēļ tu viņu bildināji? Kādēļ devi cerības? - Nikni jautāju, pieliekdamās viņam tuvāk, - Vācies pie savas Olīvijas, lai viņa tevi mierina. - Nosaku.
-Es nevaru. Lorija.. - Roberts lūkojas uz savām plaukstām, - Es zinu, kur ir Melisa, jo dusmu pārņemts, es uzsūtīju viņai cilvēkus, kas to meiteni pārmācītu. - Viņš nočukst.
Viņa stāvs sagumst un kļūst desmitreižu mazāks, taču tas vienalga mani neaptur.
-Kretīns! - Iesaucos un tad mana dūre sasniedz Roberta žokli mazāk kā sekundes laikā.
Turpinu viņam sist un raut matus, bet tad mani kāds atrauj. Es nevēlos zināt, kurš, jo dusmas beidzot ir pārņēmušas visu. Es nekad nepiedošu Robertam, ja Melisai kaut kas notiks.