local-stats-pixel

Pazust bezdibenī. -46-2

146 0

Man zvana māte. MĀTE! No sākuma man šķiet, ka ir tikai izlicies, bet nē. Ko viņai vēl vajag?!


-Piedod, es ātri atbildēšu, bet tu jau dodies iekšā. - Saku Oliveram un pagriežu puisim muguru.
Pēc nelielām pārdomām tomēr nolemju pacelt klausuli.
-Halo. - Bezkailsīgi nomurminu.


-S..sveika, Melisa. - Mātes balss ir tāda pati. Lišķīgi salkana. Noskurinos, - Es tev zvanu, lai pateiktu, ka sestdien tiek rīkots tāds kā piemiņas brīdis kapos, un es iedomājos, ka varbūt tu vēlētos apciemot savu tēvu. - Viņa saka.
-Būs vien jāiztiek bez manis. - Noskaldu, lai gan vēlētos būt pie viņa. Viņa klēpī, nevis skatīties uz netīro kapakmeni un baismo zemi, kurā viņam nākas gulēt.
-Tu izrādi lielu necieņu.. -Viņa iesāk.
-Iebāz pakaļā savu nevieņu! - Nobļaujos un nometu klausuli.


Tad sakožu zobus un doods iekšā pie pārējiem.
Olivers ir atvēlējis man vietu sev blakus, un es, nometusi somu stūrī, dodos viņam blakus. Matracis nemaz nav tik ciets un netīrs kā sākumā šķita.

-Viss kārtībā? - Olivers saudzīgi jautā.

-Jā, viss ir labi. - Saku, cik vien pārlocinoši spēju, lai gan redzu, ka neviens no klātesošajiem tam nenoticēja.
-Vēlies? - Blondīne man piedāvā kaut kādu liķieri. Pamāju ar galvu un man tiek pasniegta pudele.


Pēc laiciņa saprotu, ka Olivera draugi ir forši, un mums ir kopīgas intereses. Piemēram, Alise, blondā meitene.. viņai arī patīk zīmēt un viņas darbi tiešām ir iespaidīgi, bet Emīls prot sniegt vērtīgus padomus.


Esmu jau manāmi iereibusi, taču manā apziņā uzpeld mātes balss un tēva mīļā seja, par kuru jau biju aizmirsusi, bet šobrīd..šobrīd man to vajag vairāk par visu uz pasaules.


Oivers ar Emīlu dodas ārā, solot, ka drīz būs atpakaļ, un es palieku ar Alisi.
Mēs turpinām dzert liķieri, kurš dedzina rīkli, bet atbrīvo prātu, un es nezinu, par ko runāt, tādēļ vienkārši paslēpju galvu plaukstās, cerot, ka tā spēšu paslēpties no visiem.


-Kaut kas noticis? - Meitene saudzīgi jautā. Man šķiet, ka viņa nesapratīs.
-Kā tev sķiet, vai ir pareizi ienīst savu miesīgu māti? - Jautājums ir pēkšņs un tas apdullina Alisi.
Viņa mirkli apdomājas, pirms atbild.


-Jā, ja viņa tev ir nodarījusi, ko nepiedodamu, kā, piemēram, mani vecāki. - Viņa nočukst. Viņas acis stāsta par piedzīvotajām sāpēm un tās lēnām piepildās ar asarām.
-Atvaino, es.. - Cenšos nomierināt meiteni.
-Nevajag. - Viņa atmet ar roku, - Kad nomira mans brālis, es vēlējos, kaut tas notiktu ar maniem senčiem. Es viņus ienīstu. - Viņa izgrūž.
-Kādēļ? - Nesaprašanā jautāju.


-Viņi bija pārdzērušies, kad sēdās pie stūres. Manam brālim bija 15, bet man 10 un tad notika avārija. - Alise saka un aizver acis. Viņai sāp, ļoti sāp.
-Man žēl.. - Iesāku.
-Esmu tikusi tam pāri. Brālis man bija visa dzīve, jo vecāki nekad nebija mājās. Viņš gādāja mums abiem ēdienu, mēs mēdzām staigāt ļoti ilgi, mēs viens otram bijām viss. - Alise saka, un es redzu, ka cauri dūmu mutulim, viņai rit asaras.
-Tāpat bija ar manu tēti. Tad es vienā dienā viņu atradu mirušu. - Nočukstu un jūtu sevī mostamies labi nomaskētās sāpes.

Mēs klusējam, katra klusībā izkliegdama savu sāpi, kas būs mūsos vienmēr, un agrāk vai vēlāk tā atgādinās par notikušo, jo nekas un neviens to nespēs padarīt par nebijušu.


-Es tev vēlos parādīt īpašu vietu, nāc līdzi. - Alise pēkšņi saka un pieceļas kājās.
-Kādu vietu? - Jautāju.
-Nāc, tad redzēsi. - Meitene kļūst nepacietīga.
Es pieceļos, sajūtot nelielu reiboni, bet cenšos pēc iespējas labāk noturēt līdzsvaru.


Siltais vasaras gaiss ieskauj mūsu augumus un mēs dodamies pa torkšņainajām ielām. Man sāk patikt šī kompānija, jo šķiet, ka šeit visiem ir kaut kas kopīgs - dzīve ir mūs salauzusi.

146 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

vakar iekirtu bezdibenī un tur satiku savu pazudošu draugu un viņš tur ir uzsācis biznesu ar traktoru tirzniecibu un man prieks iedevu viņam 3 banānus un atnācu atpakaļ, prieks

1 1 atbildēt