local-stats-pixel

Pazust bezdibenī. -12-0

 179  0

Sēžu vannā un skatos uz krunkainajiem pirkstiem un skrāpējumiem uz abām rokām, kas smeldz. Ausīs šalc karstā ūdens strūkla, kas piepilda vannu aizvien vairāk, pārklājot gandrīz visu manu ķermeni.


Spogulis ir norasojis, un es piekaļu skatienu kādai lāsītei, kas slīd no spoguļa augšas uz apakšu, atstājot aiz sevis svītru, kuru ātri aizpilda garaiņi.
Es sevi asociēju ar lāsi. Es arī slīdu un nespēju neko darīt lietas labā, tikai atstāt pēdas.


Nopūšos un iegremdējos dziļāk ūdenī. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu sēdējusi vannā un mazgājusies ar aromātiskām ziepēm, kuras smaržo tik nedabiski, ka metas slikti.
Aizgriežu krānu, pārtaucot ūdens padevi un blenžu uz sienu. Es vēl aizvien ienīstu šo vietu. Katra mana ķermeņa šūna tiecas pēc brīvības, kuru es tām nespēju sniegt.


Iesitu ar dūri pa ūdeni, ļaujot tam iešļakstīties sejā un nopilēt mazliet uz pūkainā paklāja pie vannas.
Sajūtos tik nožēlojama, ka man kļūst sevis žēl, un es nolemju kāpt ārā no vannas un doties vienkārši gulēt.


Aptinos ar dvieli, pat nenoslaukoties. Viss pūkainais, baltais paklājs ir slapjš un salipis, bet mani tas neuztrauc.
Palūkojos spogulī un beidzot redzu savu atspulgu.

Mana seja ir neticami tīra, taču acis ir zaudējušas dzirksti. Tajās redzams nogurums un izmisums, kas kā divi nezvēri mani plosa no iekšienes. Uz sejas ir daži skrāpējumi un rētiņas, kuras ieguvu, meklējot džungļos kaut ko ēdamu.


Viegli aizskaru tās ar pirkstu galu un vēderā rodas patīkama kņudoņa, kas atgādina, ka dzīve vēl pirms nedēļas bija neticami izdevusies, salīdzinot ar tagadējo situāciju.
Atglaužu slapjos, nespodros matus un pametu vannasistabu.


Atverot istabas durvis, mani pārņem neliels šoks. Nekas nav izmainījies. Mantas, kuras samētāju tēva nāves dienā, atradodas turpat. Vienīgā atšķirība ir tikai tā, ka tās klāja milzīga putekļu kārta.


Apsēžos gultā, kura žēli iečīkstas un apķeru spilvenu. Tas smaržo mazliet pēc pelējuma un attālām smaržām, kuras tad vēl lietoju.
Mani mierina doma, ka māte šeit nav rādījusies, nav neko aiztikusi vai ložņājusi, taču tai pat laikā es jūtu pakrūtē iedzeļam tik asu sāpi kā ērkšķis. Viņa nav spērusi kāju manā istabā vairāk kā piecus gadus. Viņa ļāvusi putekļiem pārņemt visu, kas man reiz bijis dārgs un mīļš.


Tētis nekad tā nerīkotos. Viņš..


Mani pārņem kārtējā asaru lēkme, un es raudu klusi, bez skaņas, iebāzusi galvu spilvenā.
Atmiņā ataust vakars, kurā norisinājās mūsu pēdējā saruna. Atceros katru vārdu, itkā tas būtu noticis tikai vakar.


"-Esi uzmanīga, nedzer daudz un neved mājās kavalierus, ar kuriem būtu problēmas! - Tētis mīļi piedraudēja un noskūpstīja man pieri.
-Nemūžam, tēti! Man taču ir Roberts. - Viegli iedunkāju tēva roku. Viņš vāji pasmaidīja, - Paklau, es varu palikt mājās un vienkārši pabūt ar tevi. - Ierosināju, nopietni lūkojoties viņa saules pielietajās debeszilajās acīs, kurās saskatīju veidojamies asaras.


-Nē, Melisa. Tev jāiet, tu esi jauna..Dzīve tevi sauc. - Tētis nopietni atbildēja un piekala skatienu tējas krūzei. Kumelīšu tēja. Tās smaržu atceros vēl tagad, taču neesmu to dzērusi, es nespēju..
-Viss taču būs kārtībā, vai ne? - Bažīgi uzlūkoju vīrieti un saņēmu viņa roku, - Tēti, es atgriezīšos ātri un tad mēs parunāsim.


-Nav jau daudz ko teikt. Tava māte mani vairs nemīl. - Viņš nočukstēja, sāpēs saraujoties.
-Tēti.. - Es piecēlos, lai apskautu viņa stipros plecus, kuri bija sarāvušies.


-Melisa! - Tajā brīdī atskanēja Lorijas balss, kas tuvojās mums.
-Dodies, izpriecājies, meitiņ. - Tētis mani cieši apskāva un noskūpstīja vaigu.
-Sveiks, tēt. - Lorija iebrāzās virtuvē. Viņas seja bija tik pārmālēta, ka gandrīz nesapratu, vai tā vispār ir mana māsa, -Melisa, dodamies, ar tēti parunāsim vēlāk. - Viņa sagrāba manu roku un vilka ārā no virtuves.


-Es tevi mīlu, tiksimies vēlāk. - Tie bija pēdējie vārdi, ko teicu tētim. Viņš tikai pamāja.."


Kad paceļu acis, spilvenu klāj liels asaru pleķis un mana seja svilst. Pie durvīm atskan klauvējiens, liekot man satrūkties.
-Zvanīja no slimnīcas, mums tūlīt jādodas turp. - Lorija saka un ienāk pie manis. Viņa izskatās noraizējusies.


-Melisa.. - Māsa iesāk, apsēžoties man līdzās. Viņa cenšas aizskart manu roku, bet es to atrauju.
-Braucam pie Roberta. - Noskaldu un aši saģērbjos.
Es nevēlos Lorijai skaidrot to, ko viņa nekad tāpat nesapratīs.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000