local-stats-pixel

Pazudušie #34 BEIGAS.0

 44  0

Nākamajā rītā.

Pēc sarunas ar Aneti un Edgaru , puisis kļuva agresīvs un dusmīgs , bet savaldījās un aizgāja mājās. Viņam Anetes teiktais nepatika.. Bet šobrīd tas viss paliek aiz muguras , šobrīd svarīgākais ir tas , kas vēljoprojām notiek skolā ar skolnieku pazušanu un Šarloti.

-‘’ Šarlot , ir laiks saprast , ka tava rīcība ir bezjēdzīga ! ‘’ es stāvēju istabiņā. Atkal biju sākusi normāli iet skolā un „ nebastot ‘’ stundas.

-‘’ Labums ir , cilvēki saprot . ‘’ viņa smaidīja.

-‘’ Lūdzu izbeidz ! ‘’ es viņai lūdzos un saņēmu viņas vaļīgo un zilganbālo roku savējā.

Meitene ilgi skatījās uz mūsu roku tvērienu un viņai pār vaigu notecēja asara.

-‘’ Kas ir ? Kāpēc tu raudi ? ‘’ uztraucos.

-‘’ Man nekad nav bijusi draudzene . Un man nav bijuši pat mīloši vecāki. Tu domā , ka ir viegli darīt citiem tā pāri ? Visi tie pazudušie īstenībā jau sen ir miruši ! Un man ir slikti to visu laiku darot , bet es gribu atriebties saviem pāri darītājiem !’’

-‘’ Bet tā nav izeja. Lūdzu , atgriezies tur , no kurienes esi nākusi. Liec visus mierā.’’ Es runāju mierīgi un saistoši. Šarlote pamāja : ‘’ Tev laikam tasinība. No tā nav jēgas. Apsoli , ka satiksies ar mirušo vecākiem un visu to , kas noticis paskaidrosi. Es domāju , pateiksi kāpēc tas viss notika , bet par mani ne vārda. ‘’ viņa nošņaukājās , apskāva mani un paņēma šķēres.

Man no sākuma likās , ka viņa taisās mani sadurt , tāpēc es pašaizsardzībā sakrustoju rokas priekšā.

-‘’ Ak , nebaidies. ‘’ Šarlote pasmaidīja un nogrieza savus garos, rudos matus līdz īsiem : ‘’ Ko tu dari ? ‘’ es teicu un centos šķēres viņai atņemt.

-‘’ Es tāda biju kad nomiru. Vēlos tāda tagad palikt.’’ Viņa smaidīja. Šis nebija ļauns smaids , bet gan laimīgs. Šarlote arī nogrieza pavisam nelielu gabaliņu no savas baltās kleitas , kur auduma stūrīti bija skaisti izšūts viņas vārds.

-‘’ To mana mamma man izšuva , kad biju maza. Viņa visiem maniem apģērbiem piešuva tik skaistus vārdus. ‘’ meitene izskatījās tik laimīga un atvieglota „ tā tev kā piemiņa no manis. Atceries , es atradīšos tavās mājās. Atrodi tukšu blociņu un rakstu tur – es atbildēšu. ‘’

Un tad viņa aizgāja.

Uzreiz istaba kļuva tāda ļoti neomulīga un ne tāda .. Jo tajā vairs nedzīvoja viņa .. Viss notika tik ātri , lai gan visa saruna uz apdomāšanās aizņēma veselu mūžību..

Istabā ienāca Artūrs. Viņš vēlējās zināt , kas tagad notiks mūsu starpā.

-‘’ Sāksim ar to , ka es nezinu vai maz vēlos kautko turpināt ar tevi. Es zinu , ka tu mani mīli , bet nē .. ‘’ es pietuvojos viņam.

-‘’ Un tad ar Edgaru tu turpināsi ? ‘’ vinš bija nedaudz dusmīgs.

-‘’ Nē , ne ar vienu. Paies laiks un tad jau jūs abi sapratīsiet , kuru es ‘’ paturēšu’’ un kuru ne. ‘’ es iedevu buču viņam uz vaiga un pagāju garām.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000