5 dienas pirms šodienas
Pamodos skumja un nogurusi. Gulēju naktī labi ja četras stundas, jo nevajadzīgas domas apmeklēja manu galvu. Biju naktī pat iedomājusies par Ediju un Ādamu. Ienāca pat prātā nestandarta doma, kuru es uzreiz atmetu. Par spīti lielajam nogurumam un negulētajai naktij, es esmu kaut ko izdomājusi. Tomēr no sākuma es gan nedaudz atpūtīšos.
Piecēlusies sēdus gultā, es izstaipījos no visām pusēm, cenšoties atmodināt atslābinājušos muskulīšus. Tiklīdz izkāpu ārā no gultas, es uzreiz uzvilku virsū savu zilo, pūkaino halātu. Lēnām tuvojas īsts rudens beigas un to pat var sajust manā istabā.
Kāpu lejā pa kāpnēm un iegāju virtuvē, kur Aleksis taisīja omleti un šķiet izgulējusies un jautrs kā vēl nekad. Pavēroju kā Aleksis dungo kaut kādu dziesmu un kā tipiska sieviete virtuvē, groza gurnus. Apspiedu smieklus, jo no Alekša puses tas izskatījās ļoti smieklīgi.
Atcerējos, ka Aleksis vienmēr bija cēlies augšā pirmais un vienmēr bija taisījis ēst. Tomēr zinu, ka pēdējā laikā viņam traucēja Emma, kura visu laiku bija pirmā piecēlusies, jau uzreiz sataisījusi ēst un gaidīja visus ar smaidu uz lūpām. Interesanti, kur gan viņa ir palikusi?
Es būtu stāvējusi un atcerējusies vēl daudz ko saistībā ar Aleksi, līdz man aiz muguras neparādījās kāds cilvēks. Deniss. Miesīgais brālis, kuru es pie katras pieminēšanas reizes, pirmo ko atcerēšos būs nauda. Es neko ar sevi nevaru padarīt. Es jau domāju, ka viņš atbrauca pie manis. Man pat ieskrēja galvā doma, ka viņš tēlo, ka mīl mani. Tomēr tā nevar būt. Deniss ir vecākais un līdz ar to (grūti atzīt) arī gudrākais no bērniem. Viņš mani un Aleksi mīl un nekad mūs nenodotu, pat naudas dēļ.
-Tu te vēl ilgi stāvēsi?- Dens iejautājās, tā iztraucot Alekša prieciņu.
-Labrīt,- sasveicinājos ar abiem diviem un devos pie Alekša. -Ko tu mums taisi?
-Kāpēc tev liekas, ka jums?- Aleksis nopietni jautāja.
-Nu, vecajos laikos tu tā darīji un es nodomāju, ka...- samulsu, tomēr mani pārtrauca.
-Protams, ka jums!- Aleksis iesmējās.
-Aleksi!- iedunkāju brāli.
Viņš bija to teicis tik nopietni, ka es uz brīdi padomāju, ka tiešām - viņš gatavo tikai sev, viņš ir izmainījies, bet nē - ne par kripatiņu. Es jau biju pat domājusi, ka viņš būs atmetis vecos jokus un beigs mani vienreiz apjokot. Nu, vai vismaz cerēju.
-Sēdēties pie galda, tūlīt jums visu uzlikšu,- Aleksis galanti paklanījās un pievērsās plītij.
Apsēdos un glīti sakrustoju rokas, gaidīju, kad brālis ieliks man ēst un es spēšu novērtēt Alekša talantu gatavot ēst. Ceru, ka tas talants ir uzlabojies pa šo laiku, jo viņš patiešām ir labs pavārs, kurš māk no parasta ēdiena uztaisīt šedevru.
Vēroju kā Aleksis ieliek manā šķīvī nelielu gabalu omletes. Uzsmaidīju un sāku ēst neko nepielikusi klāt. Pirmais gabaliņš lika vēlēties otro un es biju gatava labsajūtā novaidēties. Nezinu ko Aleksis tur vēl ir pielicis klāt, bet tas nepavisam neatgādina parastu omleti. Tas ir kaut kas debešķīgs.
-Nu kā?- Aleksis smīnot vaicāja.
-Un tu vēl jautā?- es reizē ar Denisu iesaucos.
Aleksis iesmējās un apsēdās pie galda.
-Kur Emma?- apēdusi visu, jautāju.
-Nū...- Aleksis jau atkal pasmīnēja.
-Aleksi,- draudoši iesāku.
Viņš pameta uz manu pusi atslēgas no ciemiņu guļamistabas un es sapratu, kur Emma tik ilgi kavējas. Ceru, ka viņas abas vēl guļ vai vismaz viņas negrib ēst. Aleksis sāk uzdarboties un tas nozīmē tikai vienu - man Emma ir jāpasargā. Negribu, lai viņa aizbēg kā to darīja citas meitenes.
-Tu man vēl dabūsi,- norūcu un skrēju pie meitenēm.
Aši atvēru vaļā durvis un pamanīju noskaitušos Emmu un raudošo Endžiju. Pieskrēju klāt pie abām un apskāvu. Manuprāt, mēs nekad nebijām apskāvušās tā pa īsto un draudzīgi, tāpēc uz brīdi tas lika man samulst. Ja nu atgrūdīs? es sev ievaicājos. Pēc brīža sajutu, ka Endžija atbild apskāvienam un tad jau Emma.
-Piedodiet Aleksi,- skumji teicu, -viņš vienkārši mīl gatavot, bet tu vienmēr biji pirmā. Un tā... sanāca diezgan neveikli.
-Mēs varējām kopā taisīt,- dzirdēju Emmas balsī apslāpētas dusmas.
-Viņš gatavo viens,- atbildēju.
-Varēsi man iedod to atslēgu?- Emma jautāja. -Negribu, lai mūs atkal ieslēdz un Endžija mirtu badā.
-Emma, piedod,- atrāvos un nolaidu skatienu.
-Tev nav jāatvainojas,- Emmas balss palika maigāka.
-Ejam ēst!- Endžija iesaucās un skrēja uz virtuvi.
-Piedod vēlreiz,- stulbi teicu, pirms izgājām ārā no virtuves.
-Tev nevajag atvainoties,- atkārtoja Emma.
-Es to daru Alekša vietā. Viņš neatvainosies,- nopūtos.
-Sīkums!- Emma atmeta ar roku un beidzot iesmējās.
Mēs iegājām iekšā virtuvē, kur Endžija tik bāza sev iekšā omleti, bet puiši pārsteigti skatījās uz mazo nezvēru. Saskatījos ar Emmu un sasmaidījos. Puišu prombūtnē sievietes dara ne to vien kā daudz ēd, bet to jau viņiem nav jāzina.
Emma iebāza mazu gabaliņu omletes mutē.
-Jāatzīst, ka tev garšīga omlete sanāca, Aleksi,- Emma pakošļājusi omleti, pasmaidīja. -Ceru, tu mani vairs netaisies aizslēgt ciet un ja taisies, tad lūdzu vienu pašu nevis ar Endžiju.
Aleksis tikai pasmīnēja un tas nozīmēja tikai vienu.
-Ceri vien, skaistulīt,- viņš pavedinoši teica.
Pacēlu abas uzacis. Vai Aleksis flirtē ar Emmu, Denisa klātbūtnē, kurš ir ieķēries manā draudzenē?
Ka tik tie abi neizdara muļķības...
