Piedodiet, ka tik ilgi nerakstīju. Nebija iedvesmas un īstenībā arī tagad nav, vienkārši es sevi piespiedu, jo jūtu pienākumu. Nu un, jā...
Tāda maza atslodzes nodaļa. Vismaz man.
Klusām devāmies caur parku. Neviena paša starpgadījuma, tikai nesaprotamas emocijas. Lai arī Paulīne priekš manis jau ir svešs cilvēks, es tāpat par viņu uztraucos. Cik ilgi viņa nogulēs? Vai viņa atcerēsies, kas to izdarīja? Parasti filmās visu aizmirst, vai tā būs arī reālajā dzīvē?
Un Endžija? Mazajam meitēnam šo vispār nevajadzēja redzēt. Viņa ir pārāk maza un man bail, ka viņai šī varētu būt kā bērnības trauma. Nav labi, ka mazais bērns savos gados ierauga cilvēku ar nazi mugurā, pie tam cilvēku, kurš viņai ir tuvs.
Nepamanījusi, ka esam jau pie mājām, es paklupu pār mājas slieksni un tikai pateicoties Edijam, es nenokritu garšļaukus. Tomēr uz manas sejas nekādas emocijas neparādījās. No prāta ar vien neizgāja ārā kā Paulīne gulēja uz asfalta. Guļot uz asfalta ar asinīm uz sejas un ķermeņa, viņai neizskatījās tik daudz zilumu cik es redzēju slimnīcā.
-Nina, tev vajag aiziet pagulēt!- Edijs ieteica.
Papurināju galvu un devos uz virtuvi. Gulēt man gribās vismazāk. Gaidīšu, kad kāds man piezvanīs no slimnīcas. Sarunājuši neesam, bet es zinu, ka piezvanīs. Brāļi zina, ka es nespēšu ne ieēst, ne padzerties, ne atslābināties, kamēr neuzzināšu jebkādus jaunumus no slimnīcas.
Dzirdēju kā Edijs un Emma pārrunā radušos situāciju. Dzirdēju, ka viņš pastāsta, ka tāda jau neesmu pirmo reizi un viņš zina ko darīt, bet Emma strupi atcirt, ka vairs jau nezina. Es esmu mainījusies un noteikti vairs neesmu tāda kāda biju iepriekš. Es pat nezinu kā Emma nonāca līdz tādam secinājumam un vai vispār viņai taisnība. Dažreiz šķiet, ka esmu tāda kāda biju, dažreiz - ka es vairs nekad nebūšu tāda kāda biju. Esmu sarežģīts cilvēks, tā, nu, tas ir.
-Var būt tēju?- Emma uztraukti prasīja.
-Stipru kafiju,- nomurmināju.
Aizvēru acis un atspiedu galvu pret rokām. Tik daudz problēmu uzradās dažu dienu laikā - Pauls, Dens, Ādams un Paulīne. Pauls - jebkurā laikā var atnākt un nozagt naudu, kura, ja arī ir, tad es nezinu, kur. Dens, kurš alkst dabūt naudu, tāpat kā Pauls. Ādams, kurš izmantoja mani, jau atkal naudas dēļ. Visiem vajag naudu. Skumji.
Emma man deguna priekšā pabāza kafiju, kuru es paņēmu un iedzēru milzīgu malku. Man gribētos kaut ko atvēsinošu, bet kafijai arī nav ne vainas. Piecēlos un devos uz viesistabu. Dzirdēju, ka man seko gan Emma, gan Endžija, gan Edijs.
-Ko gribi skatīties?- Endžija vaicāja.
-Multenes,- par prieku Endžija atbildēju.
Mazā meitene nedaudz pasmaidīja un sāka spaidīt pulti, meklējot jebkuru multfilmu kanālu. Manuprāt, mums bija tikai divi multfilmu, bet pa četriem mēnešiem daudz, kas varēja mainīties.
Truli skatījos televizoru, laižot garām visas multenes gar ausīm un acīm. Pirms dažām dienām viss bija savādāk. Es biju viena, man tas ne ļoti patika, toties es jau biju pieradusi, toreiz es skatījos kā cilvēki brauc ar mašīnām, jautri jauniešu bariņi paiet garām manai mājai, nepievēršot meitenei pie loga nekādas uzmanības. Un man nebija problēmu.
Tagad šajā mājā un man blakus ir daudz cilvēku. Trīs no pagātnes, divi no tagadnes. Bija vēl Ādams, bet to laikam arī jāpieskaita pie pagātnes. Es vairāk smaidu, priecājos. Tomēr tagad man ir pa pilno problēmu. Labi, ja viņas būtu viegli atrisināmas, bet nē - tām ir jābūt nežēlīgi sarežģītām. Piemēram, neizdzīt savu miesīgo brāli no mājām, tikai tādēļ, ka viņš grib naudu. (Apzinos, ka tas būtu visai labs sods, bet es no nespēju.)
Un tieši tad, kad Endžija iesmējās, es klusām iešņukstējos. Redzēju, ka Edijs uzmet Emmai stingru skatienu pirms viņa paspēj mani apskaut un pats mani apskauj. Pašlaik man vienalga. Man tikai vajag plecu, kur izraudāties. Šķiet, ka tikai viņi abi ir vienīgie cilvēki, kuriem es vēl spēju kaut drusciņ uzticēt savas jūtas.
