Piedodiet, ka neliku nevienu jaunu nodaļu šo pāris dienu laikā. Vienkārši iedvesma bija pazudusi, nu, un arī viena grāmata ļoti aizrāva. Uzskatu, ka šī nodaļa arī tāda pavirša sanāca.
Pirmais ko ieraudzīju, kad atvēru acis, ir Ādams, kurš pārliecies man pāri, uztraukti lūkojās manās acīs. Tā vien gribējās viņu atgrūst, jo tik tuvu, manu brāļu klātbūtnē, es vēl nevēlējos būt. Kad esam vieni - jā, labi, bet kad ir brāļi, es jūtos neērti un saspringti. Jāatzīst, ka kādreiz tā nebija. Es varēju mierīgi viņu acu priekšā apskaut, noskūpstīt savu puisi. Tagad, kad esmu pieradusi būt vientulībā bez attiecībām, bez ģimenes, tas liekas tik jocīgi un... neparasti? Savādi? Stulbi.
Ādamu es neatgrūdu. Zinot cik ļoti viņš visu pieņem tuvu sirdij, neaiztiku puisi. Es tikai no jauna aizvēru acis un izdvesu klusu jo klusu nopūtu. Celties negribas. Negribas redzēt brāļus. Negribas redzēt Paulu un Paulīni, jo esmu noģībusi viņu priekšā, parādot, ka esmu vāja un mani mierīgi varēs piekaut kā to jau vienreiz izdarīja Pauls un piedraudēja vēlreiz.
-Viņi ir aizgājuši,- Deniss ierunājās.
Es vēl joprojām nevēru acis vaļā. Pēc skaņas varēja noteikt, ka viņš stāv pie viesistabas durvīm. Atcerējos Denisa seju, kad viņš uzzināja, kas ir Emma un Endžija. Puisim sāpēja, bet es nezinu kāpēc. Vai tāpēc, ka Emma viņam neuzticējās un meloja? Vai tāpēc, ka meitene, kuru viņš mīl izrādījās ienaidnieka māsīca? Manuprāt (vai arī es ceru), ka Deniss neņems vērā Emmas ģimeni un būs ar viņu kopā.
Vismaz es tā darīšu. Es uzticos Emmai. Emma bija tā, kura atgrieza krāsas manā dzīvē. Nu, ne tieši viņam, bet gan Endžija, tomēr tāpat arī Emma ir daudz ko darījusi manā labā. Nekas attiecībā pret viņu nav mainījies. Es viņu vēl joprojām uzskatu par labsirdīgu un mīļu meiteni, kuru ir jāaizsargā un ja viņu netaisās aizsargāt mans brālis, tad to darīšu es, kā nu vien spēju.
Man noburkšķēja vēders un es gribot negribot atvēru acis, un nevainīgi uzsmaidīju Ādamam, kurš vēl joprojām bija pārliecies pār mani. Puisis atbildēja manam smaidam. Es centos piecelties, bet man sareiba galva un es iekritu gultā. Samiedzu acis un tad atvēru. Puisis bez jebkāda pamudinājuma, palīdzēja man piecelties.
-Neiejaucies, Emīlij. Tu jau pietiekami izdarīji,- Deniss teica Emmai un apsēdās man blakus.
Redzēju, ka Emmas sejā atspoguļojas sāpes un viņa nolieca galvu. Ja kārtīgāk ieskatījās varēja pamanīt, ka kaut kas spīdīgs pārripo pār meitenes vaigu un nopil uz kakla. Bija sāpīgi skatīties, ka Emma viena pati stāv un pat Endžija nepieiet klāt. Man sarāvās sirds.
-Emma,- maigi uzrunāju meiteni, -uztaisīsi savus superīgos ceptos kartupeļus?
-Protams,- Emmas balss drebēja.
Vēroju kā meitene iziet ārā no viesistabas un pievērsu savu nikno skatienu Denisam. Zinu, ka viņa sliktā īpašība darīt sāpes citiem, kad viņam sāp. Emma to gan nezināja, bet gan jau ar laiku uzzinās. Nu, vismaz es esmu pārliecināta, ka meitene šajā ģimenē uzturēsies ilgāk nekā viņai pašai un Denisam liekas. Es par to parūpēšos.
-Viņa taču nav vainīga, ka viņas brālēns ir Pauls,- pārmetoši teicu.
-Viņa varēja arī pateikt,- Dens apslāpētās dusmās atcirta.
-Un tad tu viņu mierīgi aizdzītu prom bez sirdsapziņas pārmetumiem. Domā, ka viņa to nenojauta? Protams, ka nojauta! Paulu un Paulīnu tu ienīsti, tad arī viņu sāktu ienīst,- atbildēju.
-Viņa varēja to pateikt tev,- Dens iebilda.
-Man ta' priekš kam zināt tādu informāciju?- vaicāju.
-Viņa par tevi zināja. Vai tad nedzirdēji? Viņa gribēja tevi "pasargāt",- brālis parādīja pēdiņas vārdam "pasargāt".
-Un viņai tas lieliski izdevās. Tas nebiji tu vai Aleksis, kurš mani atdzīvināja pēc šiem sasodītiem četriem mēnešiem. Tā bija Emma un Endžija. Viņas man palīdzēja, ne jūs,- nikni izgrūdu.
Deniss pārsteigts uz mani skatījās. Iespējams, es nožēlošu pēdējo teikumu, ko pateicu viņam, bet pārējo gan nē. Un vispār - kāpēc viņš ir pārsteigts? Protams, es smaidīt sāku tikai tad, kad aizbēgu projām no viņiem, atstājot Emmu, Denisu un Endžiju vienus pašus mājās, bet sirdī es atdzīvinājos tiklīdz mājās parādījās vēl kāda dzīva dvēsele.
Dusmīga piecēlos un pagrūdusi Ādamu ar plecu, aizgāju uz virtuvi pie Emmas. Ieraudzīju Alekša pārsteigto skatienu, tomēr ignorēju to. Man apnika Denisa spītīgums. Viņš mani nokaitināja un šoreiz viņš necentās pierādīt pretējo, viņš centās izdarīt vēl kādam cilvēkam sāpīgi. Emmai jau izdarīja, tagad viņš gribēja izdarīt man un pēc tam sekotu Aleksis un Ādams. Viņš negrib būt vienīgais cietējs.
