local-stats-pixel

Pazudusi sāpēs. 33. nodaļa.1

 124  0

Ok... Nav tik gara kā iepriekšējā, bet nu...

7 dienas līdz šodienai

Pamodos tādēļ, ka kāds ļoti neveikli paslīdēja un iekrita ar seju tieši manā klēpī. Gribot negribot es pasmaidīju, jo zināju, ka tas ir Ādams. Jutu, ka puisis pieceļas un noskūpsta mani. Atbildu skūpstam un tad atraujos, iepūšot viņam gaisu sejā.

-Man tevi, protams, prieks redzēt, bet gulēt es vēl joprojām gribu,- nomurmināju un pagriezos uz sāniem.

-Ja vēl tu mani redzētu,- Ādams norauj no manis segu.

-Ādam!- žēlīgi iesaucos un apskāvu sevi ar vienu roku.

Negribot es atvēru vaļā acis un sastapu spilgti zaļu acu pāri. Puisis ar pirkstu parādīja uz manu ķermeni un es atrāvusi skatienu no Ādama acīm, paskatījos uz sevi. Jutu, ka nosarku. Vakar pat nebiju padomājusi ko uzvilkt. Redziet, man ir divas pidžamas - viena neapkaunojoša, kuru es parasti velku, kad pie mums paliek pa nakti ciemiņi, bet otra apkaunojoša, toties mana mīļākā.

Un jā, jūs pareizi sapratāt. Es apģērbu to pidžamu, kura ir apkaunojošā. Ļoti īsa kleitiņa... sākums normāls, vai ne? Mazas sirsniņas, daudz ēdiena, virtuļi. Tur ir divi virtuļi, kuri atrodas krūšu līmenī un tas izskatās perversi, pat tik ne-perversai būtnei kā man. Protams, dibens. Arī uz dibena ir divi virtuļi. Vienmēr aizdomājos kā tā sanāk, ka šī pidžama ir mana mīļākā un par ko vispār domāja šīs pidžamas izstrādātājs.

-Ja kaut kas nepatīk, ej kāst,- norūcu.

-Nē, man ta' tieši arī patīk,- puisis divdomīgi paraustīja uzacis.

-Perversais!- iesaucos un metu uz viņa pusi spilvenu.

Ādams smejoties spilvenu noķer un negaidot citu pamudinājumu, uzbrūk man ar to pašu spilvenu. Smejoties iekliedzos, kad Ādams uzlec man virsū jāteniski un ar abām divām rokām mani kutina. Domās ātri cenšos kaut ko izdomāt un tad man pielec.

-Slimniekus nevar apvainot!- bērnišķīgā balsī iesaucos un norādīju uz savu roku.

-Un man ko tagad darīt?- Ādams skeptiski vaicāja.

Man pavērās vaļā mute.

-Kā - ko darīt?- jautāju. -Protams, ka atlaist mani!

-Tu, protams, nebūsi priecīga, kad es tev atklāšu vienu lielu noslēpumu,- cenšoties noslēpt smaidu, teica Ādams.

-Kādu?- taujāju.

-Tas likums darbojas tikai uz maziem bērniem,- Ādams pasmīnēja.

-Vai tad?- apmulsu.

Ādams pamāja ar galvu.

-Bet es tak esmu mazs bērns!- pasmaidu.

-Nina, tev ir deviņpadsmit gadi. Kāds vēl bērns?- Ādams pārmetoši teica.

-Šāds bērns!- iesaucos un nogrūdusi Ādamu nost no sevis, skrēju prom.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Nākamo.
 2  0 atbildēt