Zināju, ka esmu saniknojusi Paulu ne pa jokam. Tomēr pats viņš arī ir vainīgs. Nav ko mani kaitināt, tad kad man ir slikts garastāvoklis. Viņš to zina. Šaubos vai esmu tik ļoti izmainījusies raksturā kā izskatā. Vēl joprojām sevi uzskatu par netīru, jo pēc šiem četriem mēnešiem esmu nomazgājusies labi ja vienu reizi un ar to nepietiek, lai justos tīrai. Vēl joprojām sevi uzskatu par meiteni, kura ir pazudusi sāpēs.
Nav nemaz tik viegli aizmirst aizvainojumu. Es zinu, ka aizvainojums vēl joprojām ir manī. Viņš nevar tik ātri pazust kā nebijis. Ne jau tas aizvainojums, kurš man bija pret Aleksi un Denu. Viņiem jau sen es pati negribot esmu piedevusi. Aizvainojums, kurš nepazūd ir pret Paulu un viņa māsu, kuras vārds, manuprāt, bija Paulīne. Nezinu vai tieši tāds. Atceros tikai to, ka vārdi šiem bija līdzīgi, var teikt vienādi.
-Nebaidies man te runāt pretī, kad nav klāt tavu aizsargu,- Paula balsī varēja dzirdēt aizvainojumu.
-Ko tu man vari izdarīt, Paul?- es piecēlos kājās un pagriezos pret puisi.
-Nezinu vai tu to tiešām vēlies uzzināt,- puisis pienāca man pavisam klāt.
-Jā, es negribu. Nav vēlēšanās. Kas var būt sliktāks par nepatiesu apmelošanu naudas dēļ?- spļāvu puisim sejā patiesību. -Bet varbūt te nav vaina tikai naudā? Kā būtu ar neatbildētu mīlestību? Tava māsa taču bija ieķērusies Edijā, vai tad ne? Bet, vai dieniņ! Edijs bija kopā ar mani un tu nolēmi izspēlēt ar mums pēdējo savu joku. Pēc tam aizbēgi kā tāds zaķpastala.
Paula seju rotāja mīlīgs apjukums, kas man lika priecāties. Tomēr prieks manī nemājoja ilgi. Zinu, ka nevajadzēja tā teikt. Zinu, ka Pauls dažkārt var uzvesties diez ko neadekvāti. Nešaubos, ka četri mēneši viņu nav izmainījuši, tāpēc nebrīnījos, kad puisis saķēra manu kaklu un nedaudz pacēla mani, tā ka es stāvēju tikai uz pirkstgaliem. Nav jau pirmā reize, kad Pauls paceļ roku pret meiteni.
-Tu tā darīji arī savai māsai,- rūgti iesmējos. -Nomelnojot mani, tu gribēji atpirkt savu vainu viņas acīs, vai ne?
Jutu, ka kaklu saspiež ciešāk.
-Vai patiesība grauž acīs?- vaicāju.
-Klusē!- viņš iebrēcās un tad es jau lidoju.
Smagi piezemējos uz asfalta. Jutu, ka rokas ir noberztas līdz asinīm. Jutu, ka kaut kas ar plecu nav kārtībā. Tomēr man nebija laika domāt par sāpēm. Pauls nāca uz manu pusi. Iespējams, man vajadzētu nožēlot visu to ko es biju teikusi, bet nē. Es nenožēloju. Četrus mēnešus es biju klusējusi. Četrus mēnešus es biju domājusi kā lai to pasaka, ja es viņu vairs nekad neredzēšu.
Un tagad es to pateicu. No sirds novēlās smags akmens, kurš spieda manu sirdi visu šo laiku. Var pat teikt, ka tagad es it kā atbrīvojos no kaut kāda pienākuma, kas nelika man mieru visu šo laiku.
Es pat nepretojos, kad Paula kāja sasniedza manu vēderu. Es aizvēru acis un sarāvos čokurā. Es beidzot esmu pateikusi to ko sen gribēju pateikt. Tagad tikai jātiek galā ar šo un diviem puišiem, kuri ir man svarīgi un kurus nevēlos pazaudēt, kaut gan viens vairs nav tāds, kāds bija toreiz.
