local-stats-pixel

Pazudusi sāpēs. 25. nodaļa.4

124 0

-Ar tādām lietām nejoko,- teicu.

-Viņi arī nejoko,- zema balss bilda.

-Ak, Dievs!- noelsos.

-Nē, tas pagaidām esmu tikai es,- Edijs ienācis virtuvē pateica.

Apstulbusi vēros Edija sejā. Viņš ir palicis krietni vīrišķīgāks, skaistāks. Tagad viņam ir īsāki mati nekā toreiz. Acīs vairs nav tā prieka, kas bija pirms četriem mēnešiem. Parasti mani ieraugot viņš smaidīja, bet tagad viss ir savādāk. Edijs ir palicis nedaudz garāk. Ģērbšanās stils tāds kāds bijis vienmēr - kurpes, džinsas, blūze, žakete.

Es jau paspēru pirmo soli uz viņa pusi, bet tad apstājos pamanot, ka viņš skatās uz kuloniņu man uz kakla. Paldies Dievam, ka tieši šodien es nolēmu uzvilkt šo kuloniņu. Tomēr kāda ir iespēja, ka viņš atgriezīsies atpakaļ pie manis? Manuprāt, nekāda, ja jau viņš noticēja baumām toreiz, tad tic arī tagad un ir tāda neliela iespēja, ka viņš baidās būt ar mani kopā, jo ja nu es “vēlreiz” ar kādu citu pārguļu.

-Tur ir tā fotogrāfija?- Edijs klusām vaicāja.

Pamāju ar galvu.

Puisis skatījās man acīs un pastiepa roku uz kuloniņa pusi. Kad Edija pirksti skāra manu ādu, es iekšēji notrīsēju. Šķiet, to pamanīja arī viņš, jo puiša lūpu kaktiņi nedaudz pacēlās. Edijs atvēra vaļā kuloniņu un ilgi tajā skatījās.

Var būt viņš atcerējās tos laikus, kad mēs bijām kopā visu laiku. Kad mums bija labi un mums nācās uzklausīt kā mani brāļi sūdzas par mūsu pārlaimīgiem smaidiem. Kad mēs sēdējām manā istabā, katrs savā stūrī un darījām ko paši vēlējāmies. Viņš klausījās mūziku, bet es lasīju. Vai arī otrādāk, bet tas jau notika retāk.

Edijs lēnām aizvēra ciet kulonu un atlaida to vaļā. Kādu brīdi skatījusies viņam acīs, es nenoturējos un aši piegājusi viņam tuvāk, apskāvu puisi. Viņš apmulsa, ņemot vērā, ka mūsu atvadīšanās bija skarba un asaraina. Viņš vainoja mani krāpšanā, bet es visu ar asarām noliedzu. Tomēr puisis neticēja un pazuda tāpat kā visi.

Tad es sajutu, ka Edijs apvija savas rokas man ap vidukli un cieši atbild apskāvienam. Man no acīm izlauzās ārā pirmā asara. Manuprāt, šī ir laimes asara. Nezinu vai mēs būsim kopā, bet es gribu būt vismaz ar viņu draugos. Zinu, ka nāksies apspiest savu lielo mīlestību, ja būšu viņam tikai draudzene. Zinu, ka nāksies ignorēt savas jūtas, kad viņš atvedīs savu jauno meiteni iepazīstināt ar mums visiem. Tomēr viņš būs man tuvumā un man ar to pietiks. Laikam.

-Nina,- Edijs nomurmināja man matos.

Es tikai apskāvu viņu ciešāk. Es negribu viņu laist vaļā. Kaut vai sitiet nost, es nelaidīšu viņu vaļā. Velns ziņu zina, kad es vēl vienu reizi varēšu viņu apskaut un just puiša lūpas pie saviem matiem. Es negribu Ediju laist.

-Tu vairs nebrauksi prom, vai ne?- elsojot čukstēju.

-Nina,- puisis nopūtās.

Es aizžmiedzu acis.

-Nebraukšu,- Edijs atrāvās.

Edijs cieši skatījās man acīs, es puisim pretī. Viņš ar īkšķiem noslaucīja manas asaras. Es aizvēru ciet acis un nokāru galvu. Gribas vēlreiz apskaut, bet vai viņš ļaus? Es labāk neriskēšu. Es vienkārši ļaušos puiša pieskārieniem.

-Kā redzu tev ir jauni draugi,- Edijs noteica.

-Jā,- atbildēju un atvēru acis.

-Ādams,- norādīju uz puisi, kurš vēl joprojām sēdēja pie virtuves galda un vēroja mani.

Paskatījos uz Ediju, kura skatiens mētājās no manis uz Ādamu un no Ādama uz mani.

-Tavs jaunais puisis?- Edijs iejautājās.

-Nē,- atbildēju.

Edijs uz mani paskatījās ar dīvainu skatienu, bet tad atkal paskatījās uz Ādamu. Tā vien gribējās pajautāt, kas notiek Edija prātā, tomēr es klusēju. Viņš vienmēr ir bijis atklāts, gan jau pateiks, kas notiek puiša prātā.

Saspringu, kad izdzirdēju kā Ādams pieceļas. Jutu, ka viņš stāv man tieši aiz muguras. Nodrebinājos. Es stāvu pa vidu diviem puišiem. Starp bijušo un to, kas grib būt kopā ar mani. Tomēr neviens neko neteica.

-Gribi parunāt par to dienu?- iejautājās Edijs.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Super. Gaidu nākamo ! :)
0 0 atbildēt

Nevaru sagaidīt nākamo tik ļoti patīk!;)

0 0 atbildēt