Ne par velti es pagājušā nodaļā ieminējos par Ediju. 
Iegājusi virtuvē visi pievērsa man skatienu. Vienu brīdi nodomāju, ka man nevajadzēja ģērbties tik… izaicinoši? Vismaz man tas liekas izaicinoši, jo šos četrus mēnešus nēsāji tikai džinsus, kreklus un parastas sporta jakas. Pie tam svārki man šo visu cilvēku priekšā liek justies neērti. It kā es būtu atkailināta, bet nu… es tā kādreiz ģērbos un kāpēc, lai neatsāktu tā ģērbties?
-Skaisti izskaties, Nina,- Emma man uzsmaidīja. -Re, kur tavas pankūkas.
Emma man norādīja uz vietu blakus Ādamam. Es jau uzreiz sapratu kāds ir Emmas plāns, tāpēc man atlika tikai pasmaidīt, pateikties par pankūkām un doties uz sev norādīto vietu. Tomēr mani apstādināja Aleksa jautājums.
-Tas ir tas kulons?
Arī visi pārējie paskatījās uz manu kuloniņu. Sajutos neērti. Brāļi lieliski zina, kas tas ir par kuloniņu un kāda bilde tur ir iekšā. Viņiem abiem patika mani ķircināt tiklīdz es uzvilku kuloniņu, kad Edija nebija. Jāatzīst, ka mums bija jautri, it īpaši viņiem, kad šie smējās par to mūsējo mīlestību un par dažādām perversībām, kas lika man sarkt. Labi, ka viņi vismaz to nedarīja vecāku cilvēku klātbūtnē vai uz ielas.
-Jā, tas kulons,- pamāju ar galvu.
-Tur tā bilde vēl joprojām ir?- Deniss vaicāja.
Uzmetu skatienu Ādamam, kurš mani rūpīgi vēroja. Tad ieskatījos Denisam acīs un viņš uzreiz visu saprata. Tā bilde ir tur iekšā un es negribu viņu vilkt ārā. Pārāk labas atmiņas, būs par ko vecumdienās atcerēties. Man arī ir Meta (puisis, kurš bija pirms Edija) fotogrāfijas. Es nevienas nemetu ārā. Varēšu rādīt mazbērniem cik daudz (divi) man bija puišu.
-Tev derētu izņemt,- Deniss ieteica.
-Kāda tur ir bilde?- Alisone iejautājās.
-Mana un…- nezināju kā turpināt Ādama priekšā.
-Bijušā?- Ādams veikli uzminēja.
Nokāru galvu.
-Ē… mēs taču gribējām aiziet uz veikalu!- pēkšņi ierunājās Emma. -Atstāsim mēs jūs parunāt…
Alisone, Emma, Endžija un brāļi izgāja ārā no virtuves pametot mani vienu pašu šajā diezgan neērtajā situācijā. Vārēja vismaz Endžija palikt. Viņa neko nesaprastu, bet man vismaz nevajadzētu būt vienai pašai vienā telpā kopā ar Ādamu.
-Domāju, ka saruna neieilgs,- Ādams atlaidās krēslā cenšos tēlot vienaldzīgo, kaut gan balsī skanēja rūgtums.
-Jā, es arī tā domāju,- nomurmināju.
Tad sekoja klusums. Jutu uz sevis Ādama vērīgo skatienu, tomēr centos to ignorēt un pacēlusi galvu, skatījos ārā pa logu. Nekad ar maniem bijušajiem nebija tādas sarunas, tāpēc es nezinu ko darīt. Vienīgais ko es patiešām zinu - pirmā es nerunāšu. Es vispār nerunāšu. Tikai atbildēšu uz jautājumiem un pēc tam iziešu paelpot svaigu gaisu. Šoreiz gan uz parku, nevēlos satikties atkal ar Paulu, kaut arī zinu, ka nav garantijas, ka viņa tur nebūs.
-Skaisti izskaties,- Ādams teica.
Iekšēji atviegloti nopūtos. Vismaz viņš nesāka uzreiz par Ediju runāt. Tas atvieglo, bet arī sasprindzina. Tas nozīmē, ka var būt saruna tomēr nedaudz ieilgs.
-Tu arī,- paskatoties uz viņu, atbildēju.
Lai gan viņš izskatās kā parasti, viņš arī skaisti izskatās.
-Apsēdīsies?- Ādams norādīja uz vietu sev blakus.
Pirmo reizi Ādama klātbūtnē es jūtos neērti. Gribēju papurināt galvu, tomēr sapratu, ka viņš to var uztvert kā kaut ko sliktu, tāpēc lēnām piegāju pie savas vietas un apsēdos. Visu to darīju Ādama skatiena pavadībā.
-Tātad bijušais…- viņš iesāka.
Piekrītoši pamāju ar galvu.
-Edijs?- Ādams jautāja.
-Daudz gan zini,- atbildēju.
-Dens paspēja pastāstīt,- Ādams paraustīja plecus.
Atkal klusums. Jutu Ādama skatienu uz sava kuloniņa, tāpēc bez teikšanas es atvēru vaļā kuloniņu un parādīju bildīti Ādamam. Ādams saņēma kuloniņu rokā un nedaudz pavilka uz savu pusi, lai ieraudzītu to bildīti. Pavelkot kuloniņu, viņš nedaudz pievilka mani sev tuvāk.
-Skaista bilde,- Ādams pacēla skatienu.
-Vai tiešām?- pasmaidīju.
-Nu, protams, būtu labāk, ja Edija vietā būtu kāds cits…- Ādams ieskatījās man acīs.
-Negribu tev dot veltas cerības,- izņēmu no rokām savu kuloniņu.
-Par vēlu, Nina,- Ādams novērsās. -Jau devi.
-Es biju pārliecināta, ka esmu Ediju aizmirsusi, bet nē. It nemaz neesmu,- papurināju galvu.
-Tu zini, ka viņš neatgriezīsies,- puisis pagrieza galvu pret mani. -Dot man vismaz vienu iespēju.
-Ādam, tu man patīc, bet kā brālis,- piecēlos.
Nebiju pārliecināta par saviem vārdiem.
-Es šovakar braukšu uz mājām,- Ādams nopūtās.
-Mūs taču apciemosi?- uzsmaidīju viņam.
-Jā, man ar Denu jāpārrunā vēl dažas tēmas,- viņš pasmīnēja.
-Ceru, ka jūs mūs neap…
-NINA!- mājā ieskrēja Deniss un Aleksis.
Apcirtos riņķī.
-Edijs ir atbraucis!
